Kālab ir tik svarīgi turēties pie mūžīgās dzīvības?

Lai vairojas jums miers un labvēlība no mūsu Kunga Jēzus Kristus šai brīnišķīgajā dienā!Es lūdzu par jums, – lai Dieva vārds piepilda jūsu garu un stiprina jūs jūsu garā, dvēselē un miesā.Mēs runājam par to, cik svarīgi ir satvert mūžīgo dzīvību. Šajā sakarā Bībele mums iesaka turēties pie noteikta dzīves veida, un konkrēti – bēgt no grēcīgā dzīvesveida, tiekties pēc taisnības, pēc svētas dzīves un cīnīties labo ticības cīņu.
„Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.” (1.Timotejam 6:11-12).
Vakar mēs runājām par to, ka, izejot no Ēģiptes, ebreju tauta nostājās uz ceļa virzienā uz Apsolīto zemi, kuru viņiem bija apsolījis Dievs. Tas ir prototips mūsu ceļam. Mūžīgā dzīvība – tas ir ceļš. Dievs vēlas, lai mēs ne tikai uzsākam šo ceļu, bet arī aizejam līdz galam.Kā jau vakar redzējām, sakarā ar to, ka daudzi no tiem, kuri izgāja no Ēģiptes, nepaklausīja tām instrukcijām, kuras viņiem deva Dievs, – viņi tā arī neiegāja Apsolītājā zemē. Viņi nebēga no grēka, viņi nemeklēja taisnību un svētu dzīvi, un viņi necīnījās labo ticības cīņu.Elementāras pacietības trūkums arī kļuva par iemeslu tam, ka viņi neiegāja Apsolītajā zemē.Kālab ir tik svarīgi turēties pie mūžīgās dzīvības? Mūžīgās dzīvības ceļš ir ļoti slidens.Ja tu nesaglabāsi modrību (nebūsi nomodā) un nelūgsi, tad tu vari pat nepamanīt to, kā mūžīgā dzīvība izslīdēs tev no rokām. Vai esi kādreiz mēģinājis noturēt rokās dzīvu upes zivi? Pat ja tev izdevās paņemt to rokās, tev pilnīgi nemanot, šī zivs ļoti ātri izslīdēja tev no rokām. Tieši tāpat, pilnīgi nemanot, arī mūžīgā dzīvība var izslīdēt tev no rokām. Tu vari pat nepamanīt, kurā brīdī tas notiks. Tu vari turpināt savas reliģiozās darbības, apmeklēt draudzi, lūgt, lasīt Bībeli, un tai pat laikā, vairs neatrasties uz mūžīgās dzīvības ceļa. Neviena no šīm lietām negarantē tev to, ka tu noteikti noturēsi mūžīgo dzīvību. Zināt, daudzi neticīgie cilvēki dara šīs lietas, – nāk uz draudzi, lasa Bībeli, lūdz. Visās reliģijās cilvēki lūdz, bet tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki iemantos mūžīgo dzīvību. Ļoti daudziem no tiem, kuri šodien ir draudzē, nepieder mūžīgā dzīvība. Tas nav mans uzdevums un manas tiesības, spriest par to, kuram pieder mūžīgā dzīvība, un kuram nē. Mans uzdevums ir – brīdināt un runāt par to, ka ir ļoti svarīgi turēties pie mūžīgās dzīvības un nepieļaut to, ka tā izslīd tev no rokām.Bībelē ir teikts:
„Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16).
„Kas tic uz Dieva Dēlu, tam ir liecība Viņā. Kas netic Dievam, tas Viņu ir darījis par meli, tāpēc, ka tas nav ticējis tai liecībai, ko Dievs ir nodevis par Savu Dēlu. Un šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības. To es jums rakstu, lai jūs zinātu, ka jums ir mūžīga dzīvība, kas ticat Dieva Dēla Vārdam.” (1.Jāņa 5:10-13).
 Tikai tev un Dievam var būt liecība par to, ka tev pieder mūžīgā dzīvība. Katrs, kam ir mūžīgā dzīvība, zina par to, jo par to viņa garam liecina Dieva Gars. Viņu sirdsapziņa liecina viņiem par to, ka tiem pieder mūžīgā dzīvība. Bet šodien es gribu teikt, ka ikvienam, kuram jau pieder mūžīgā dzīvība, ir jāturas pie mūžīgās dzīvības. Mēs nedrīkstam pieļaut to, ka kaut kas varētu traucēt mums aiziet savā darbībā līdz galam. Pāvils Timotejam saka:
„Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” (1.Timotejam 4:16).
 Mēs redzam, ka mums jāglābj sevi un tos, kas mūs klausās. Savā kalpošanā mums jāfokusējas uz to, lai mēs turētos pie mūžīgās dzīvības un caur Dieva Vārda sludināšanu un Svētā Gara spēku sagatavotu citus cilvēkus mūžīgai dzīvībai.Pāvils savu sirdi fokusēja uz galveno, viņš nepieļāva to, ka kaut kas varētu apturēt viņu ceļā uz mūžīgo dzīvību. Pāvils neļāva nevienam un nekam novērst viņa uzmanību no tās kalpošanas, kuru viņam bija uzticējis Dievs.
„Un, lūk, tagad es garā saistīts, eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks, tikai, ka Svētais Gars katrā pilsētā man liecina, sacīdams, ka mani gaida važas un bēdas. Bet mana dzīvība man nekādā ziņā nav tik dārga, lai es atstātu nepabeigtu savu ceļu un uzdevumu, ko esmu dabūjis no Kunga Jēzus, apliecināt Dieva žēlastības evaņģēliju.” (Apustuļu darbi 20:22-24).
Pāvils norāda uz to, ka pats galvenais viņam ir – ar prieku veikt to uzdevumu un kalpošanu, ko viņš saņēmis no Dieva. Pāvils bija fokusējies tieši uz to. Pāvils grasījās ne tikai uzsākt savu ceļu, bet arī aiziet līdz galam, – un tieši tālab viņš nevienam un nekam neļāva novērst savu uzmanību no tā. Tāda bija viņa dzīves pozīcija.Dievs ikvienu no mums aicina uz līdzīgu dzīves pozīciju – ikviens no mums lai ir fokusēts uz to, lai pabeigtu savu uzdevumu. Lai Dievs jūs svētī!Līdz rītam!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Disciplīna – tā ir pastāvība izvēlētās rīcības virzienā

    Kuram no jums ir bijis tā, ka jūs sākāt attīstīt sevī kādus jaunus ieradumus, un tad, pēc neilga laika, jūs no jauna atgriezāties pie vecajiem ieradumiem? Es domāju, ka daudziem. Kālab tā notiek? Es nezinu visus iemeslus, bet es zinu, ka viens no iemesliem ir disciplīnas trūkums. Izmaiņas pieprasa ne tikai rīcību, bet arī pastāvību izvēlētajā rīcībā. Bez pastāvības, mūsu rīcībā nebūs stabilu pārmaiņu uz labo pusi, bet vien īslaicīgs emociju uzliesmojums, kas ātri vien apdzisīs.
  • Nekad neļaujiet nekam un nevienam traucēt jums kalpot

    Dārgais draugs, neatkarīgi no tā, cik briesmīgi cilvēki ir izturējušies pret tevi, ja tu vēlies dzīvē virzīties uz priekšu, tev ir jāzina kā sakoncentrēt savu uzmanību uz pareizām lietām un ieņemt pareizu dzīves pozīciju.Neskatoties uz visām dzīves nebūšanām, ja tu vēl aizvien vari koncentrēties uz to, lai izmantotu savas dāvanas un talantus, ja tu vari turpināt kalpot cilvēkiem, tad ļoti drīz tavs statuss izmainīsies. Tā notika ar Jāzepu. Tādā mērā, kā viņš kalpoja diviem faraona sulaiņiem, un nevis koncentrēja savu uzmanību uz citu cilvēku pārkāpumiem, durvis uz troni, ko Dievs viņam bija sagatavojis, drīzumā pavērās. Faraons sūtīja pēc Jāzepa un izveda viņu no cietuma.
  • Atmetiet savu iepriekšējo dzīves veidu II

    Kristīgā dzīve no paša sākuma līdz pat beigām – tas ir aicinājums uz to, lai mēs mainītu savu dzīves veidu.Līdzko jūs atnācāt pie Jēzus, jūs kļuvāt par jaunu cilvēku(radījumu), un tālab, jūs nevarat turpināt dzīvot kā agrāk. Jūsos jau ir sākušās pārmaiņas! Caur jūsu grēku nožēlu tika likti pamati pārmaiņām jūsu dzīvē un tāpēc, jums jāseko šim kursam līdz pat savas dzīves beigām.
  • Kādas ir priekšrocības sāpju un ciešanu laikā? II

    Problēmas pārbauda un attīra mūsu ticību.Bībele ļoti bieži salīdzina pārbaudījumus ar metālu kausējamo krāsni, kurā tiek sadedzināti visi piemaisījumi.„Tad jūs līksmosities, tagad, ja tas ir vajadzīgs, drusku noskumdināti dažādos pārbaudījumos, lai jūsu pārbaudītā ticība, kas ir daudz vērtīgāka nekā iznīcīgais zelts, kas ugunīs tiek pārbaudīts, izrādītos teicama, slavējama un godājama, kad Jēzus Kristus parādīsies.”(1.Pētera 1:6-7).
  • Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem

    Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „ Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem.”Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā, kalpošana – tas nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem.
  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse

    Ja tu nepraktizē lūgšanu, tad tajā brīdī, kad tev tā izmisīgi būs nepieciešama, tu nezināsi, kā vajag lūgt. Tas ir ļoti svarīgi! Katram no mums reiz izmisīgi ir bijusi nepieciešama vai arī būs nepieciešama lūgšana. Mēs spēsim pieaugt tikai tajā, ko praktizējam un darām pastāvīgi. Ja mēs neesam sadraudzībā ar Dievu, tad noteikti atradīsies kas tāds, kas piepildīs mūsu laiku, un mēs pamanīsim to, ka runājam vienu, bet mūsu dzīvē notiek pavisam kas cits. Mēs sakām: „Es mīlu Tevi, Kungs!”, bet mūsu darbi parāda to, ka mums nav laika Dievam, ka mēs nepiegriežam vērību Dievam, un mēs nedisciplinējam sevi, lai praktizētu tās lietas, kas tuvina mūs Viņam.