Kam es atļauju sevi vadīt?

To, kas skar svētumu, – ir svarīgi atcerēties, ka šķīstīšanās procesam mēs iesim cauri visas mūsu dzīves garumā.    Jēzus nomira par mums, Viņš atpirka un attīrīja mūs. Jēzus ir mūsu Aizstāvis Dieva priekšā, un caur Jēzus Kristus Asinīm mēs esam svēti Dieva priekšā. Bez Jēzus atpirkšanas upura mēs nespētu tuvoties Dieva tronim. Bet, atrodoties uz zemes, mums ir jāiziet caur šķīstīšanās procesu. Mūsu Dievs ir pilnībā svēts, un Viņam nav vajadzīga šķīstīšana. Bet mums tas ir vajadzīgs un mums katru dienu ir jāattīrās un jāšķīstās. Dievs mūs aicina uz to, lai mēs būtu svēti. 

«Kā paklausīgi bērni neveidojiet savu dzīvi pēc kārībām, kurās jūs agrāk dzīvojāt savā nezināšanā. Bet, sekodami Svētajam, kas jūs aicinājis, topiet arī paši svēti visā dzīvošanā, jo ir rakstīts: esiet svēti, jo Es esmu svēts» (1.Pētera 1:14-16).

 

«Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā» (2. Korint. 7:1).

 Staigāšana Dievbijībā – tas ir mūsu šķīstīšanās ceļš. Neskatoties uz to, cik tālu mēs esam aizgājuši savā šķīstīšanās ceļā, mums ir jāpakļaujas kārtībai, kuru Dievs ir nodibinājis.Paskatīsimies vēl vienu notikumu, kas notika ar Izraēla tautu ceļā uz Apsolīto zemi. 

«Un Tas Kungs runāja uz Mozu: “Ņem zizli un sasauc draudzi, tu un tavs brālis Ārons, un runājiet uz klinti, kas viņu acu priekšā, un tā izdos ūdeni; un lieciet no šīs klints iztecēt ūdenim un padzirdiniet šo draudzi un viņas lopus.” Tad Mozus ņēma zizli no Tā Kunga priekšas, kā Viņš tam bija pavēlējis. Un Mozus un Ārons sapulcināja draudzi pie klints, un viņš tiem sacīja: “Klausaities jel, jūs stūrgalvji! Vai mēs spēsim likt izplūst jūsu vajadzībām ūdenim no šīs klints?” Tad Mozus pacēla savu roku un ar savu zizli sita klinti divas reizes, un iznāca daudz ūdens, tā ka viņš padzirdināja draudzi un tās lopus. Un Tas Kungs runāja uz Mozu un Āronu: “Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!» (4.Mozus gr. 20:7-12).

 Tauta gribēja dzert. Lai parādītos ūdens, Dievs pavēlējā Mozum un Āronam RUNĀT uz klinti, nevis sist pa klinti. Neskatoties uz to, ka viņi dabūja ūdeni un padzirdināja tautu un lopus, – tas netika izdarīts tā, kā to gribēja Dievs. Mozus nepaklausīja Dievu un šai nepaklausībai bija sekas:

«Tādēļ, ka jūs neesat Man ticējuši un neesat Mani svētījuši Israēla bērnu acu priekšā, tādēļ jūs arī neievedīsit šo draudzi zemē, ko Es tiem esmu devis!»

 Cik bīstami ir nepaklausīt tam cilvēkam, kuru Dievs ir nolicis Savas tautas priekšā. Dieva noliktais cilvēks nevar un nedrīkst klausīt un darīt to, ko vēlas tauta, bet viņam ir jābūt paklausīgam tikai Dievam, un jādara tikai tas un tikai tā, kā Dievs viņam to saka. Un nav svarīgi, patīk tas tautai vai nepatīk, pieņem to tauta vai nepieņem. Dieva noliktajam cilvēkam ir jāsaka tikai tas, ko Dievs viņam pavēl teikt. Un ir bēdas, ja viņš to nedara.Jaunajā Derībā mums ir brīdinājums par to, ka pienāks tādi laiki, kad cilvēki sev izvēlēsies tādus mācītājus, kuri glaimos viņu ausīm. 

«Jo nāks laiks, kad viņi nepanesīs veselīgo mācību, bet uzkraus sev mācītājus pēc pašu iegribām, kā nu ausis niez, un novērsīs ausis no patiesības, bet piegriezīsies pasakām» (2.Тimot. 4:3-4).

 Ja, kādu no mums nepamierina barība, kuru Dievs mums dod šajā namā, tad tas ir brīdinājuma signāls no Viņa, lai pārskatām savu dzīvi.Cik tas bija smags sods Mozum – aizvest tautu gandrīz pie pašām Apsolītās zemes robežām, bet tā arī pašam neieiet tajā. Mozus veda šo nepaklausīgo tautu 40 gadu garumā, pastāvīgi atrodoties starp kurnēšanu un neapmierinātību, izejot caur daudz pārbaudījumiem un grūtībām. Bet, neskatoties ne uz ko, Dievs pasludināja Savu tiesu par Mozus nepaklausību. No tā var secināt, ka Dievs neskata cilvēka vaigu, Viņš neaizver Savas acis ne uz vienu cilvēku. Bībelē ir teikts: 

«Un arī es izlūdzos žēlastību no Tā Kunga šinī laikā, sacīdams: ak, Kungs, mans Dievs, Tu jau sen esi sācis rādīt Savam kalpam gan Savu varenību, gan Savu stipro roku; jo kur gan ir tāds Dievs debesīs un virs zemes, kas dara tādus darbus kā Tu un ar tādu spēku kā Tu. Ļauj, lai es ceļos pāri skatīt labo zemi viņpus Jordānas, tos skaistos kalnus un Libanonu. Bet Tas Kungs jūsu dēļ uz mani kļuva dusmīgs, un Viņš mani neuzklausīja un man sacīja: tev ir gana! Nerunā vairs par šo lietu ar Mani! Uzkāp Pizgas kalna virsotnē un pacel savas acis pret vakariem un pret ziemeļiem, pret dienvidiem un pret rītiem un apskati to zemi savām acīm, jo tu neiesi pāri Jordānai» (5.Mozus gr.3:23-27).

 Cik skumji! Dēļ nepaklausības Dievam un tautas kurnēšanas, viņi visi aizgāja bojā tuksnesī, tā arī neieejot tajā Apsolītajā zemē, kuru Dievs viņiem bija sagatavojis. Tikai Jozua un Kālebs varēja ieiet tajā zemē, – tikai divi cilvēki no visas Izraēla tautas.