Kāpēc cilvēki izvēlas būt bezatbildīgi?
Sveicu jūs, dārgie draugi, šai brīnišķīgajā dienā! Šai rītā mums atjaunojusies Dieva žēlastība. Bībelē ir teikts:
”Visi, kam dvaša, lai slavē To Kungu!”(Psalms 150:6).
Ja tu šodien esi dzīvs un vari elpot, tā ir Dieva žēlastība un tas ir pietiekams iemesls, lai tu slavētu un pateiktos Dievam.
Mēs turpinām runāt par to, cik svarīgi ir būt par atbildīgu cilvēku. Mēs runājām par to, ka atbildība tiek apbalvota tādā veidā, ka mēs iegūstam spēku, autoritāti, varu, ietekmi un paaugstinājumu no Dieva. Savukārt bezatbildība noved cilvēku pie kauna, negoda un pie tā, ka cilvēks zaudē varu, autoritāti un ietekmi.
Šodien vēlos runāt par to, kāpēc cilvēki izvēlas būt bezatbildīgi?
Vēlreiz vērsīsimies pie Paša Jēzus stāstītās līdzības par talentiem. Šai rakstu vietā mēs varam ieraudzīt dažas līdzības, kas noved pie bezatbildības. Iespējams, ar šo nelielo fragmentu no Svētajiem Rakstiem Dievs atvērs mūsu acis uz patiesību.
„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis.”(Mateja 25: 14-19;24-26).
Bailes izrādījās kā pirmais iemesls, kas noveda pie bezatbildības to cilvēku, kurš saņēma vienu talentu.
„Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē.”
Bailes paralizē un ierobežo cilvēka ticību. Bailes atņem stiprajam spēku. Bailes nogalina cilvēkā drosmi. Bailīgs cilvēks nevar virzīties uz priekšu, jo viņam nepietiek pārliecības par uzvaru. Bailes sasaista cilvēka talantu, spējas.
Pāvils, pamācot Timoteju, arī runāja par to pašu:
„Aiz šā iemesla es atgādinu tev atdzīvināt Dieva žēlastības dāvanu, kas dota tev ar manu roku uzlikšanu. Jo Dievs nav mums devis bailības garu, bet spēka, mīlestības un savaldības garu.”(2.Timotejam 1:6-7).
Ja cilvēks atļauj bailības garam pakļaut sevi, tad visas viņa spējas, zināšanas, visas viņa dāvanas nonāk bezdarbības stāvoklī. Lai tā Dieva dāvana, kas tika dota Timotejam, netiktu sasaistīta, un lai Timotejs būtu kalpotājs ar atbildības sajūtu, Pāvils atgādināja viņam par nepieciešamību atdzīvināt savu dāvanu. Pāvils saprata, ka Dievs nav mums devis bailības garu, bet mīlestības un savaldības garu (Bībeles tulkojumā krievu valodā – šķīstības garu).
Ja tu vēlies iemācīties būt par atbildīgu cilvēku, tad pirmais, ko tev vajag uzvarēt sevī, tās ir bailes visos līmeņos. Vajag sevī attīstīt drosmes un uzdrīkstēšanās garu. Bībelē ir teikts, ka vienīgajām bailēm, kādām mums jābūt, – bailēm Dieva priekšā. Bailes Dieva priekšā atbrīvo mūs no visām cita veida bailēm, it īpaši no bailēm cilvēku priekšā. Bailes cilvēku priekšā izliek slazdus.
„Baidīšanās no ļaudīm noved pie pazušanas, bet, kas paļaujas uz To Kungu, tiek pasargāts.”(Salamana pam. 29:25).
Pašā atbildīgākajā savas kalpošanas brīdī Pāvils nenobijās darīt to, kas bija pareizi, jo bailes Dieva priekšā atbrīvoja viņu no bailēm cilvēku priekšā.
„Jo vai tad es tagad runāju cilvēkiem pa prātam vai Dievam? Jeb vai es cenšos cilvēkiem patikt? Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.”(Galatiešiem 1:10).
Pats Jēzus teica, ka ja arī mums no kāda jābaidās, tad labāk bīties Dievu, Kurš ir visu cilvēku Augstākais Tiesnesis un var iemest dvēseli bezdibenī, ellē.
„Jums, Saviem draugiem, Es saku: nebīstieties no tiem, kas nonāvē miesu un pēc tam vairs nespēj neko darīt. Es jums teikšu, no kā jums būs bīties: bīstieties no tā, kam ir vara nonāvēt un pēc tam iemest ellē. Tiešām Es saku: to bīstieties.”(Lūkas 12:4-5).
Izpratne par šīm lietām acumirklī atspirdzina cilvēku un noliek viņu uz atbildīgas dzīves ceļa. Dievs nav mums devis baiļu garu, bet spēka, mīlestības un savaldības( tulkojumā krievu valodā – šķīstības) garu. Ja lietosim Svēto Garu, Kuru mums devis Dievs, mēs atšķirsimies no apkārtējiem cilvēkiem.
„Jo tā Tas Kungs man sacīja, kad Viņa roka mani vadīja un Viņš man lika nestaigāt šās tautas ceļus, runādams man šādus vārdus: “Neturiet par sazvērestību visu to, ko šī tauta tā sauc, un nebīstieties no tā, no kā šī tauta bīstas, un neturiet to par kaut ko šausmīgu. Nē, bet turiet gan par svētu To Kungu Cebaotu, bīstieties Viņu, Viņš lai jums iedveš bailes un šausmas!”
(Jesajas 8:11-13).
Tātad bailes ir viens no nopietnajiem iemesliem, kāpēc cilvēki neuzņemas atbildību. Bet Pats Dievs mums saka, lai mēs nebaidāmies! Savā Vārdā Viņš mums atstājis apbrīnojamu apsolījumu.
„Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu, Es tev arī palīdzu, Es tevi uzturu ar Savas taisnības labo roku!”(Jesajas 41:10).
Tu un Dievs – tas jau ir vairākums! Kopā ar Dievu tu esi neuzvarams. Ja Dievs ir ar tevi, tad nav neviena, kurš varētu uzveikt tevi. Nebaidies! Dievs ir ar tevi! Pats Dievs tev ir dāvājis spēka garu, bet ne baiļu garu.
Turpināsim rīt!
Dieva mierā!
Mācītājs Rufus Adžiboije
