Kas ir Ferisieši? (Mācītājs Rufus Adžiboije)

Iepriekšējos dievkalpojumos mācītājs detalizēti runāja par pirmajiem trim gigantiem, par kuriem ir runāts augšminētajās Rakstu vietās, – Kānaāniešiem, Hetiešiem un Hīviešiem. Mācītājs sāka izskatīt ceturto tautu – Ferisiešus. Vārds „ferisieši” nozīmē „lauku iedzīvotājs, laucinieks”. Šīs tautas vārds atspoguļo zemo cilvēku apziņas līmeni, zemo pašapziņu, aprobežoto redzējumu un pasaules uztveri. Ferisieši redzēja sevi kā mazus un nenozīmīgus cilvēkus, nespējīgus uz kaut ko lielu un varenu. Ja jūs atceraties, tad tā par sevi teica un sevi tādu redzēja Gideons. Laucinieki, salīdzinot ar pilsētu iedzīvotājiem, bieži vien ir ierobežoti savās iespējās, – izglītības sfērā, ekonomikas sfērā, izklaidē utt.. Ferisieši bija raksturīgi ar to, ka tiem nebija sapņu, – un tas viss viņu zemā pašnovērtējuma un aprobežotās domāšanas dēļ. Ferisieši nedomāja ne par ko lielu un varenu. Ferisiešu gars parasti saka tā: „Nav nekādas jēgas kaut ko darīt un pat mēģināt, jo tik un tā nekas neizdosies. Nesapņo ne par ko labu, jo tev tik un tā nekas neizdosies. Vienkārši dzīvo, kā esi dzīvojis. Ne par ko nesapņo, to lai dara lielie cilvēki no lielajām pilsētām.” Šāda veida domāšana padara cilvēku slinku un bezatbildīgu. Bez sapņa, bez redzējuma cilvēks atslābinās un ne uz ko netiecas. Tieši sapnis un vēlēšanās sasniegt nosprausto mērķi liek cilvēkam sasprindzināties, pielikt piepūli un iet uz priekšu. Tāds cilvēks nevar sēdēt un vienkārši neko nedarīt. Ferisiešu gars traucē cilvēkam augt un pāriet no viena līmeņa citā. Bet, Dievs grib, lai mēs pieaugtu un celtos no ticības ticībā, no slavas slavā. Garīgajā pasaulē ir līmeņi, un pāreja uz katru nākamo līmeni prasa lielu piepūli, lielāku upuri un lielāku ticību. Bet, tieši ferisiešu gars traucē mums virzīties uz priekšu, tiekties uz kaut ko lielāku. Dievs vēlas, lai mēs pastāvīgi pieaugtu. Un tāpēc, mums jāpadzen ferisiešu gars no savas dzīves. Ferisiešu gars mudina cilvēku uz komfortablu dzīvi, kā arī uz to, lai cilvēks ieskauj sevi ar tādiem cilvēkiem, kuriem ir ierobežots redzējums, – lai caur to kavētu viņa izaugsmi. Bībelē ir teikts, ka tas, kurš komunicē un atrodas gudru cilvēku vidū, pats kļūst gudrs. Tev jāzina, ka tev apkārt esošā vide ietekmē tevi un tavu dzīvi. Ferisiešu gars notrulina cilvēkam Dieva doto redzējumu. Tieši šī iemesla dēļ tik svarīgi ir uzvarēt sevī un sev apkārt esošajā vidē ferisiešu garu. Ja tu komunicēsi ar savā domāšanā un redzējumā aprobežotiem cilvēkiem, – tu nevarēsi pieaugt un attīstīties. Mums, kā Dieva bērniem ir svarīgi redzēt lielu redzējumu, tādu, kāds ir mūsu Dievam.Mums jāzina, ka ferisieši – tas ir spītīgs gars, kurš tā viegli un mierīgi neaizies. Ar to ir jācīnās un tas jāpadzen. Ferisiešu gars mūsu zemi labprātīgi neatstās. Šis gars baidās tikai no viena – stingras ticības Dievam un skaidras cilvēka pozīcijas, kas balstīta uz Dieva Vārdu. Ticība – tā ir personīga Dieva atziņa. Mans Dieva atziņas mērs nosaka manu rīcību. Ticība pieaug tādā mērā, kādā pieaug mana Dieva atziņa. Mums jāvingrinās un jāstaigā ticībā, un tad mēs uzzināsim, „ … ka mūsu vidū ir dzīvais Dievs”. Ja tev ir personīga atklāsme par to, ka Dievs ir ar tevi, tad tu rīkojies drosmīgi, tad tu ej un dari to, ko tev teicis darīt Dievs. Bet pazīt Dievu, – tas nozīmē, ka tev ir personīga ticība Viņam. Bībelē ir teikts: 

„… šī ir tā uzvara, kas uzvarējusi pasauli – mūsu ticība”. (1.Jāņa 5:4).

 Vārds ferisieši nes sevī arī tādu apzīmējumu kā „atdalītie”, „tādi, kuri dzīvo tālumā no visiem – kalnos”. Ferisieši dzīvoja savrup un tālumā no citām tautām. Kad sātans grib mums kaitēt, viņš dara visu iespējamo, lai atdalīt vai atšķirtu cilvēku, lai nošķirtu avi no ganāmpulka. Par sātanu Rakstos ir teikts: 

„Esiet skaidrā prātā, esiet modrīgi! Jūsu pretinieks velns staigā apkārt kā lauva rūkdams un meklē, ko tas varētu aprīt.”(1.Pētera 5:8).

 Sātans aprij tos, kuri ir nošķīrušies (atdalījušies) no ganāmpulka. Sātans ievilina Dieva bērnus neapsargātās teritorijās – pilsētās bez mūrim, lai iznīcinātu viņus. Bībelē mēs lasām par to, ka visapkārt visām senajām pilsētām bija mūri. Nehemijas grāmatā mēs lasām par to, kā tika atjaunoti mūri apkārt Jeruzālemei. Tas bija uzdevums, kuru Nehemija saņēma no Dieva. Arī jaunajai Jeruzālemei visapkārt ir garīgā siena – Dieva mūris. Siena (mūris) – tas ir apsardzības simbols. Un sātans to zina, tāpēc viņš ir ieinteresēts atdalīt cilvēku no Dieva tautas un aizvilināt uz neaizsargātu teritoriju, lai varētu veikt savus graujošos darbus. Salamana pamācību grāmatā mēs lasām par septiņām lietām, kuras Dievs ienīst. 

„Šīs sešas lietas Tas Kungs ienīst, un septītā Viņam ir negantība: augstprātīgas acis, melīga mēle, rokas, kuras izlej nevainīgas asinis, sirds, kas staigā apkārt ar ļaunu viltu sevī, kājas, kas ir raitas, lai nodarītu citam ļaunu, viltīgs liecinieks, kurš nekaunīgi runā melus, un tas, kurš rada nesaskaņas brāļu starpā.”

(Salamana Pam. 6:16-19). Kad mēs ļaujam aizvainojumam, nepiedošanai, ļaunumam, meliem piepildīt savu dzīvi, – caur to mēs atveram savu garu un pieņemam sātana melus, atdalot sevi no Dieva patiesības un Viņa tautas. Mūsu uzvara ir saliedētībā, mūsu spēks – vienotībā. Par nožēlu, ticīgo vidū ir cilvēki, kuri sēj netaisnības un šķelšanās sēklas. Ja cilvēku starpā rodas kādas nesaskaņas vai savstarpēja nesaprašanās, – tas jāatrisina caur atklātu sarunu, ir jātiek skaidrībā ar problēmu un tad jāturpina kopā iet tālāk. Bieži vien cilvēks, tā vietā, lai atrisinātu radušos situāciju, slēpjas aiz aizvainojuma, nepiedošanas, un caur to sātans aizved viņu uz izolētu un neaizsargātu garīgu vietu. Un tad Dieva apsardzība tiek noņemta, un cilvēks sātanam kļūst par atvērtu mērķi. Rūgtums atnes tikai ļaunumu un atver durvis sātanam.