Kas ir Ferisieši? (Mācītājs Rufus Adžiboije)

Vēl viens ferisiešu apzīmējums ir – „pilsēta bez mūrim”, „nenostiprināts cietoksnis”. Tas ir simbols dzīvei bez apsardzības. Kā tiek raksturota tāda cilvēka dzīve, kurš nonācis ferisiešu gara ietekmē?

• Disciplīnas un paškontroles trūkums.

„Vīrs, kas savu garu nevar savaldīt, ir kā atklāta pilsēta, kuras mūri ir sagrauti.”(Sal.pam.25:28).

Nedisciplinēts cilvēks, tāds, kurš nevalda pār sevi, līdzinās sagrautai pilsētai. 

• Apsardzības trūkums.

Tāda cilvēka dzīve ir neaizsargāta, tāpēc ienaidnieks nāk, kad grib, un dara to, ko grib. Tāds cilvēks pieņem visas domas, kas ienāk viņa galvā, uzklausa visu informāciju, kas skan visapkārt, – un viņš to dara tāpēc, ka ir neaizsargāts. Mums ir vajadzīgs „garīgais filtrs” – Dieva apsardzība, Dieva mūris ap mūsu dzīvi. Jo citādi, bez Dieva apsardzības, mūsu garīgā imunitāte tiks sagrauta. Visapkārt Dieva bērniem reāli ir Dieva apsardzība, Dieva ugunīgā siena. Ījaba grāmatā mēs lasām par to, ka sātans atnāca pie Dieva un runāja par to, ka Viņš uzcēlis uguns sienu ap Ījabu (lasiet Ījaba grāmatas 1-mo nodaļu). Grāmatā Salamans Mācītājs teikts: 

„Kas bedri rok, var pats tur iekrist iekšā, un, kas mūri ārda, tam var iekost čūska.” (Salam. Māc.10:8).

 Visa garīgā pasaule turas un tiek vadīta ar Dieva Vārdu un Viņa principiem. Nevajag rakt bedri otram cilvēkam, jo citādi tu pats iekritīsi šajā bedrē, – tāds ir garīgais princips. Rokot citam bedri, tu noārdi aizsargu mūrus, kas ir ap tavu dzīvi. Sātans, kā rūcošs lauva, pastāvīgi meklē spraugu tavā garīgajā sienā, – lai izmantotu iespēju un veiktu savu graujošo darbību tavā dzīvē. Iesākumā sātans visu uzmanīgi izpēta, izrēķina, un tad uzbrūk savam upurim. Cilvēki, kuri izmanto citu cilvēku vājības tam, lai nodarītu tiem ko ļaunu, – līdzinās čūskai un rīkojas tā, kā to dara sātans. Dievs savukārt mudina mūs domāt par to, uz ko mūs aicina Dieva Vārds: 

„Beidzot vēl, brāļi, kas vien ir patiess, kas svēts, kas taisns, kas šķīsts, kas patīkams, kam laba slava, ja ir kāds tikums un ja ir kas cildināms, par to domājiet! Un, ko jūs esat mācījušies un saņēmuši un dzirdējuši un redzējuši pie manis, to darait. Un miera Dievs būs ar jums.”(Filipiešiem 4: 8-9).

 Lai savā dzīvē uzvarētu ferisiešu garu, man jābūt garīgi mundram, es nedrīkstu pagurt un zaudēt modrību, – lai ienaidnieks nevarētu mani sakaut. Svarīgi ir, ko es domāju un ko daru, – tas nosaka, vai mans aizsargu mūris tiks sagrauts vai nē. Manā prātā var nākt visdažādākās domas, bet tikai no manis būs atkarīgs, ko es pārdomāšu un kam ļaušu iekarot savu prātu un sirdi. Mūsu domas ietekmē mūsu rīcību. Atkarībā no tā, kā un par ko es domāšu, būs atkarīga visa mana dzīve. Ir svarīgi domāt par Dieva Vārdu un rīkoties saskaņā ar Vārdu, – tad Dievs būs ar mums. Daži cilvēki domā par to, kā atriebties citiem, kā izdomāt visviltīgāko plānu. Savukārt mums – Dieva bērniem – jādomā par to, kā mēs varam izpatikt Dievam, kā varam palīdzēt cilvēkiem, kā varam maksimāli efektīvi kalpot Dievam. Dzīve paskrien ļoti ātri. Manā rīcībā ir divi ļoti svarīgi resursi (par to tika runāts arī iepriekš) – ES un LAIKS. Tas, ar ko es piepildu man doto laiku, noteiks to, kāda būs mana dzīve un manas dzīves rezultāti. Man jābūt garīgi modram un es nedrīkstu ļaut visam ienākt manā dzīvē. Esmu atbildīgs par to, lai pasargātu sevi no ferisiešu gara. 

• Cilvēks, kurš piepildīts ar ferisiešu garu, jebkurus savu tiesību ierobežojumus uztver kā cietumu, kā nepieļaujamu parādību.

 Ferisieši pat sienu sev visapkārt uzskata kā savu tiesību ierobežojumu, kā brīvības ierobežojumu. Bet Dieva cilvēks saprot, ka siena, tā ir apsardzība no Dieva, viņš saprot, ka Dieva Vārds, garīgā vara – tā ir cilvēka apsardzība. Ferisieši dzīvo bez aizsargu mūriem, bez sienas, bez jelkādiem ierobežojumiem, dara visu, ko grib un kad grib. Bet tādas dzīves rezultāts ir garīgs vājums, pastāvīgs stabilitātes trūkums un šaubas, neizlēmība, pastāvīga nosodījuma sajūta, apjukums, aizvainojumi, neapmierinātība un nebeidzamas problēmas. Bieži vien cilvēki, kuri piepildīti ar ferisiešu garu, skraida no vienas vietas uz otru, no vienas draudzes uz citu, no vienas konferences uz otru – un tik un tā ir neapmierināti.  Šie cilvēki ir nepastāvīgi – gan savos uzskatos, gan savā rīcībā. Un, tai pat laikā, viņi sauc sevi un uzskata sevi par brīviem cilvēkiem. Šiem cilvēkiem pastāvīgi nepieciešams, lai par viņiem aizlūgtu, lai viņus konsultētu, uzmundrinātu, lai visi domātu tikai par viņu problēmu risināšanu. Tādiem cilvēkiem nav personīgu attiecību ar Dievu, tāpēc tie pastāvīgi meklē kādu, kurš viņus uzmundrinātu un aizpildītu viņu tukšumu.