3. Analītisks prāts.
Būt analītiķim un ar analītisku prātu – tas nav slikti. Bet, tiek runāts par to, ka cilvēks, kurš nokļuvis girgaziešu gara kontrolē, dzīvo saskaņā ar to, ko tam diktē viņa neatjaunotais prāts, nevis ticībā. Un šī iemesla dēļ cilvēks neļauj Dievam atjaunot savu prātu un nedzīvo ar Kristus prātu. Kristus prāts – tas ir pats pilnīgākais prāts. Dievs aicina mūs atjaunot savu prātu ar Dieva Vārdu un mainīties savā prātā.
„Un netopiet šai pasaulei līdzīgi, bet pārvērtieties, atjaunodamies savā garā, lai pareizi saprastu, kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs.”(Romiešiem 12:2).
Nevar mainīt cilvēku, kurš dzīvo saskaņā ar saviem principiem, tradīcijām, un kurš nepieņem un netic Dieva Vārdam. Tāds cilvēks uzskata sevi par gudrāku nekā citi, un pat gudrāku par Dievu. Bībelē ir teikts:
„Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas nāk no Dieva, lai saprastu, ko Dievs mums dāvājis. To mēs nerunājam ar cilvēcīgas gudrības vārdiem, bet ar vārdiem, ko Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. Miesīgais cilvēks nesatver to, kas nāk no Dieva Gara; jo tas viņam ir ģeķība, viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams.”(1. Korintiešiem 2:12-14).
Dvēselisks cilvēks nevar saprast to, kas nāk no Dieva Gara, jo par to jādomā ne ar prātu, bet garu. Dievs vēlas, lai mēs sevi vingrinātu garīgi. Garīgs cilvēks – tas ir cilvēks, kuru vada nevis viņa prāts, ne viņa izjūtas, bet gan Dieva Gars. Cilvēks, kuru vada girgaziešu gars, pieņemot lēmumu, balstās uz redzamo, uz fizisko pārākumu, uz loģiku un prātu. Tas nenozīmē, ka savu loģiku vajadzētu pilnībā atslēgt, – ir svarīgi būt pieslēgtam Kristus prātam. Tas nozīmē, ka lēmumu pieņemšanā mums jāvadās no tā, ko saka Dievs, un ne mūsu loģika. Garīgs cilvēks meklē atbildi pie Dieva, un ne cilvēka loģikā. To mēs redzam Ābrahāma un Lata dzīvē. 1.Mozus grāmatas 13-tajā nodaļā mēs lasām par to, ka Latam tika dota iespēja atdalīties no Ābrahāma, kā pirmajam izvēloties sev zemi. Lats vadījās no tā, ko redzēja viņa acis. No cilvēciskā viedokļa raugoties, izskatījās, ka Ābrahāms ir zaudējis, ka Ābrahāmam ticis sliktākais zemes gabals. Lats izvēlējās Sodomas un Gomoras zemi, domājot, ka tas dos viņam un viņa ģimenei virkni priekšrocību. Bet tā visa rezultātā, mēs zinām, kā beidzās šis notikums, – Sodoma un Gomora tika iznīcinātas, Lata ģimeni pēdējā brīdī izglāba Dieva Eņģelis. Mēs zinām arī to, ka Lata sieva tik ļoti bija pieķērusies šai grēcīgajai zemei, ka negribēja no turies iet projām, un pārvērtās sāls stabā. Lūkas Evaņģēlijā teikts:
„Pieminiet Lata sievu!”(Lūkas 17:32).
Mums nevajag rīkoties tā, kā to darīja Lata sieva. Mēs nedrīkstam pieņemt lēmumu, balstoties uz redzamo un savu loģiku. Jo tad, mūs gaida vilšanās un sabrukums. Apustuļu Darbu grāmatas 27-tajā nodaļā mēs lasām par Pāvilu un viņa ceļojumu ar kuģi. Pāvilam bija liecība viņa garā, ka nevajag doties šajā ceļojumā, bet kapteinis nepievērsa tam nekādu uzmanību, jo paļāvās uz acīm redzamo labo laiku. Un arī lielākais vairums no cilvēkiem uz kuģa uzskatīja, ka var doties ceļojumā. Tas gandrīz beidzās ar traģēdiju. Tikai pateicoties Pāvilam, komanda palika dzīva, un tajā pašā laikā, viņi zaudēja visu, kas tiem bija.
