Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

Labdien, dārgie Dieva bērni! Es svētīju jūs šai dienā un lūdzu par to, lai jūsu dzīvē atspoguļojas Kristus uzvara, kuru Viņš guva Golgātā, lai visi ienaidnieki un visas situācijas pakļaujas jums Jēzus Kristus Vārdā!Vakar mēs runājām par to, kas notika pēc Jēzus mācekļu, kuri bija nokļuvuši sarežģītā situācijā, īsās lūgšanas.
„Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:31-33).
Kad mēs lūdzam, noteikti notiks kustība! Kad mēs padarām lūgšanu par savas dzīves prioritāti, mēs piepildāmies ar Svēto Garu. Lūgšana atnes vienotību cilvēku dzīvēs un draudzes dzīvē.Kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas?
  1. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.
Mācekļi to darīja ne jau tāpēc, ka viņiem to teica kāds no cilvēkiem, bet tāpēc, ka to teica Dievs. Saistībā ar Dieva resursu pārvaldi, viņiem bija augsts atbildības līmenis. Pirmajā draudzē nebija problēmu ar ziedošanos: viņi lūdza, Dievs runāja uz viņiem, un viņi pienesa Dievam to, ko Viņš teica. Kāpēc? Jo viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam. Tā kā lūgšana bija viņu prioritāte, mācekļu sirdis nebija pieķērušās laicīgajām un materiālajām lietām. Kā es vēlētos, lai katra cilvēka sirds būtu pieķērusies, pielipinājusies tikai pie Tā Kunga, lai mēs izmantotu materiālās lietas Dievam, lai mēs celtu savu vērtību balstoties uz Dievu. Mēdz būt dažādi laiki. Var pienākt tāds laiks, kad mums nekā nebūs. Bet ir Dievs! Un ja mana sirds ir pieķērusies vai pielipinājusies Viņam, man nav par ko pārdzīvot. Tāpēc es kalpošu Dievam katrā laikā. Tas ir tas, ko domāja Pāvils, runājot par to, ka viņš māk dzīvot gan pārpilnībā, gan trūkumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa sirds nebija pieķērusies lietām, bet bija pieķērusies Dievam. Un viņš saprata to, ka viss, kas viņam ir, – tas ir no Dieva.
„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.”(Filipiešiem 4:12).
Turpināsim rīt!Tas Kungs lai jūs svētī šai brīnišķīgajā dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ko mums dod plānošana?

    Plānošana mums palīdz efektīvi nodot tālāk citiem mūsu vēlēšanās un cerības. Plānošana, ne tikai mums dod labāku sapratni par savu uzdevumu, tā arī mums palīdz efektīvi nodot tālāk citiem mūsu vēlēšanās un gaidas, ar kuriem kopā mēs īstenosim šos mērķus. Kā jūs varat lūgt palīdzību citiem, ja jūs pats vēl neesat ticis skaidrībā ar to, ko gribat? Plānošanas procesā, jūsu idejas kļūs konkrētākas un skaidrākas, un tad jūs varēsiet tās efektīvi nodot tālāk citiem.
  • Kas ir bauslības lāsts II

    Lai dāvātu mums varu pār šo bauslības lāstu, Jēzus mūsu labā kļuva par lāstu, tieši tāpat, kā, lai nostiprinātu mūsu uzvaru pār grēku, Viņš mūsu labā tapa par grēku. Spēks un spēja tagad negrēkot mums ir pieejama caur Kristus Asinīm. Spēks, lai atbrīvotos no bauslības lāsta varas tika nodots mums caur to, ka Jēzus mūsu vietā karājās pie Krusta.
  • Mūsu dzīvei ir jāatspoguļo Kristus dzīvība II

    Tu nekad nedrīksti aizmirst to, ka esi Dieva sūtnis uz šīs zemes. Kad tu sastopies ar kādu problēmu vai sarežģītu situāciju, domā par to, kā tavā vietā rīkotos Kristus, ko Viņš darītu līdzīgā situācijā. Tas tev palīdzēs. Kristus ir Tas, kuru mēs pārstāvam uz šīs zemes. Domā par to, kā Viņš rīkotos, ko Viņš teiktu, kā Viņš risinātu šo problēmu, kā Viņš pārvarētu tās grūtības, caur kurām tu šobrīd ej. Ja tu domāsi par to, un ja tu attīstīsi sevī šo Dieva dabu, tad būsi stiprs un ietekmīgs Dieva vēstnesis, būsi par derīgu sāli šai zemei un spilgtu gaismu šai pasaulei. Mūsu, kā Dieva bērnu, liktenis ir – būt par gaismu šai pasaulei un sāli šai zemei. Un, kā gaisma mēs varam spīdēt tikai tad, ja ļausim Dieva Vārdam vadīt mūsu dzīvi. Bībele saka, ka tad, kad Dieva Vārds ienāk mūsu sirdī, līdz ar to ienāk arī Dieva gaisma.
  • Cilvēkam būs lūgt un nebūs pagurt!

    Viena no lietām, kuru mācīja Jēzus, ir tā, ka cilvēkam vienmēr ir jālūdz. Tā bija Jēzus Kristus mācība un Vārds. Cilvēkam būs lūgt un nebūs pagurt! Jēzus to parādīja ar Savas dzīves piemēru. Tāpēc, Draudze, kuru ceļ Jēzus un kuru elles vārti neuzvarēs, – ir Draudze, kura lūdz un nepagurst.Ja, mēs atsakāmies darīt šīs lietas, tad Jēzus negarantē, ka elles vārti neuzvarēs tādu draudzi. Elles vārti neuzvarēs tikai to draudzi, kuru ceļ Dievs. Un, es ticu, ka mūsu draudzi ceļ Dievs, tāpēc, ka mēs sludinām Dieva Vārdu un gribam dzīvot pēc Viņa Vārda, sekot Viņa Vārdam. Mēs vēlamies, lai viss, ko darām būtu celts uz Viņa Vārda. Mēs varam darīt daudz labu lietu, bet ja mēs nelūgsim, ja mēs neļausim, lai lūgšana kļūst par mūsu dzīvesveidu, tad elles vārti mūs uzvarēs. Elles vārti nespēs mūs uzvarēt tikai vienā gadījumā, – ja mēs lūgsim un veidosim efektīvu lūgšanu dzīvi.
  • Ko sevī ietver pielūgsme

    1. Pielūgsme ietver atzīt to, kas ir Dievs.Tas ir tas ar ko lūgšana atšķiras no pielūgsmes. Lūgšanā mēs lūdzam: „Kungs, dod man…. Kungs, svētī mani….” Pielūgsmē savukārt visa centrā ir Dievs. Pielūgsmē mēs atzīstam to, kas ir Dievs, mēs paužam savu pateicību un godinam Viņu, mēs atzīstam Dieva varenību un paaugstinam Viņu augstāk par visu un visiem. Tieši tas ir patiesas pielūgsmes pamatā.
  • Noslēgums par sāpju un ciešanu potenciālajām priekšrocībām

    Mēs runājām par to, ka Dievs izmanto sāpes un problēmas mūsu garīgajai izaugsmei.Mēs runājām par to, ka sāpēs un problēmās ir apslēptas mūsu potenciālās priekšrocības. Sāpes un ciešanas, vairāk par visu citu, piesaista mūsu uzmanību, māca mūs paļauties uz Dievu , pārbauda un attīra mūsu ticību, veido mūsu raksturu, sagatavo mūs mūžībai un dod mums iespēju gūt pieredzi kalpošanai citiem cilvēkiem.Mēs runājām par to, ka, ja nepieņemsim attiecīgus pareizus lēmumus, problēmas pašas par sevi nepadarīs mūs nobriedušus. Priekšrocības ir vien potenciālas un ne automātiskas.