Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

Labdien, dārgie Dieva bērni! Es svētīju jūs šai dienā un lūdzu par to, lai jūsu dzīvē atspoguļojas Kristus uzvara, kuru Viņš guva Golgātā, lai visi ienaidnieki un visas situācijas pakļaujas jums Jēzus Kristus Vārdā!Vakar mēs runājām par to, kas notika pēc Jēzus mācekļu, kuri bija nokļuvuši sarežģītā situācijā, īsās lūgšanas.
„Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:31-33).
Kad mēs lūdzam, noteikti notiks kustība! Kad mēs padarām lūgšanu par savas dzīves prioritāti, mēs piepildāmies ar Svēto Garu. Lūgšana atnes vienotību cilvēku dzīvēs un draudzes dzīvē.Kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas?
  1. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.
Mācekļi to darīja ne jau tāpēc, ka viņiem to teica kāds no cilvēkiem, bet tāpēc, ka to teica Dievs. Saistībā ar Dieva resursu pārvaldi, viņiem bija augsts atbildības līmenis. Pirmajā draudzē nebija problēmu ar ziedošanos: viņi lūdza, Dievs runāja uz viņiem, un viņi pienesa Dievam to, ko Viņš teica. Kāpēc? Jo viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam. Tā kā lūgšana bija viņu prioritāte, mācekļu sirdis nebija pieķērušās laicīgajām un materiālajām lietām. Kā es vēlētos, lai katra cilvēka sirds būtu pieķērusies, pielipinājusies tikai pie Tā Kunga, lai mēs izmantotu materiālās lietas Dievam, lai mēs celtu savu vērtību balstoties uz Dievu. Mēdz būt dažādi laiki. Var pienākt tāds laiks, kad mums nekā nebūs. Bet ir Dievs! Un ja mana sirds ir pieķērusies vai pielipinājusies Viņam, man nav par ko pārdzīvot. Tāpēc es kalpošu Dievam katrā laikā. Tas ir tas, ko domāja Pāvils, runājot par to, ka viņš māk dzīvot gan pārpilnībā, gan trūkumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa sirds nebija pieķērusies lietām, bet bija pieķērusies Dievam. Un viņš saprata to, ka viss, kas viņam ir, – tas ir no Dieva.
„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.”(Filipiešiem 4:12).
Turpināsim rīt!Tas Kungs lai jūs svētī šai brīnišķīgajā dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Dzīves mērķa meklēšana V

    Mēs turpinām studēt grāmatu Salamans Mācītājs, kurā tiek aprakstīti Salamana dzīves jēgas un mērķa meklējumi. Pēc tam, kad Salamans attālinājās no Dieva, viņš mēģināja rast laimi un baudījumu dažādās lietās un nodarbēs. Un mēs redzam, ka Salamans uzsāka virkni mēģinājumu, kas beidzās ar pilnīgu vilšanos. Gudriem cilvēkiem Salamana pieredze var kļūt par mācību un brīdinājumu tam, kādos ceļos nav vērts meklēt laimi un apmierinājumu. Mēs jau runājām par to, ka Salamans meklēja apmierinājumu izglītībā, zināšanās, līksmībā un baudās, skaistumā, un tajā, ko radījušas cilvēka rokas. Pēc tā visa Salamans izdarīja secinājumu, ka neskatoties uz to, ka visas šīs lietas ir svarīgas un nepieciešamas šajā dzīvē, nekas no tā nevarēs darīt cilvēku laimīgu, ja no kopējās dzīves ainas tiks izslēgts Dievs.
  • Ticība – tā ir paklausība Dievam! II

    Mēs runājām par to, ka ticība – tā ir darbība(rīcība) saskaņā ar Dieva vārdu. Ļoti bieži Dievs aicinās mūs darīt neiespējamo, tas nozīmē – to, kas iespējams tikai Dievam. Dievs neaicina mūs, lai mēs demonstrētu to, uz ko mēs esam spējīgi, bet lai mēs demonstrējam to, uz ko Viņš ir spējīgs caur mums. Lūk, kāpēc bieži vien Dievs dod mums uzdevumus, kuru izpildīšana bez Viņa būs neiespējama.
  • Dievs vairāk ir ieinteresēts tavā garīgajā izaugsmē, tava rakstura formēšanā, nekā ātrā atbildē uz tavu lūgšanu!

    Dievam nav grūti atbildēt uz tavu lūgšanu, krietni grūtāk ir mainīt tevi pašu un tavu raksturu. Cilvēki bieži mēdz būt nepateicīgi. Ejot pa tuksnesi, Israēla tauta lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atbildēja uz viņu lūgšanām, bet tas viņus neizmainīja. Vēlāk, no jauna atnāca problēma, un viņi atkal lūdza Dievam palīdzību, un Viņš atkal atbildēja viņiem un deva to, ko viņi lūdza. Taču tas vienalga neizmainīja viņus. Dievs var pastāvīgi atbildēt uz tavām lūgšanām, bet tas tevi neizmaina. Tālab, bieži Dievs pieļauj mūsu dzīvē kādus apstākļus, kuri var palīdzēt mūsu garīgajā izaugsmē.
  • Kā dažu cilvēku grēki kļuva par ciešanu iemeslu un avotu citu cilvēku dzīvēs

    „Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst. Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā, ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem” (Mateja 5:43-45).Ja visi cilvēki dzīvotu pēc mīlestības baušļiem, tad uz mūsu zemes būtu mazāk bēdu un traģēdiju. Ja cilvēki viens par otru rūpētos, nevis meklētu tikai savu labumu, tad uz zemes būtu daudz mazāk asaras.
  • Cik svarīgi ir uzsākt savu nākamo dienu jau iepriekšējās dienas vakarā

    Kas ar to mums tiek pateikts? Tiek pateikts tas, ka Dievs uzsāka Savu dienu iepriekšējās dienas vakarā. Ir svarīgi, lai mēs iemācītos šo gudrību no mūsu Debesu Tēva. Ja, par to ko šodien darīsim, sākam domāt tikai no rīta, mēs jau esam iesākuši savu dienu nepareizi, esam iesākuši savu dienu ar nokavēšanos. Pēdējais brīdis, kad varam uzsākt savu dienu, ir vakars pirms nākamās dienas. Mums jau jābūt priekšstatam par to, kas mūs sagaida nākamajā dienā. Mums jau jābūt priekšstatam par to, ko darīsim. Līdz tam brīdim, kad iesim gulēt, mums jau pilnībā jābūt sastādītiem plāniem nākamajai dienai. Ja esam par slinku, lai sastādītu savus nākamās dienas plānus, līdz brīdim, kad ejam gulēt, mēs virzāmies uz dzīvi nabadzībā – gan garīgā ziņā, gan fiziskajā.