Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

Labdien, dārgie Dieva bērni! Es svētīju jūs šai dienā un lūdzu par to, lai jūsu dzīvē atspoguļojas Kristus uzvara, kuru Viņš guva Golgātā, lai visi ienaidnieki un visas situācijas pakļaujas jums Jēzus Kristus Vārdā!Vakar mēs runājām par to, kas notika pēc Jēzus mācekļu, kuri bija nokļuvuši sarežģītā situācijā, īsās lūgšanas.

„Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:31-33).

Kad mēs lūdzam, noteikti notiks kustība! Kad mēs padarām lūgšanu par savas dzīves prioritāti, mēs piepildāmies ar Svēto Garu. Lūgšana atnes vienotību cilvēku dzīvēs un draudzes dzīvē.Kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas?

5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.

Mācekļi to darīja ne jau tāpēc, ka viņiem to teica kāds no cilvēkiem, bet tāpēc, ka to teica Dievs. Saistībā ar Dieva resursu pārvaldi, viņiem bija augsts atbildības līmenis. Pirmajā draudzē nebija problēmu ar ziedošanos: viņi lūdza, Dievs runāja uz viņiem, un viņi pienesa Dievam to, ko Viņš teica. Kāpēc? Jo viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam. Tā kā lūgšana bija viņu prioritāte, mācekļu sirdis nebija pieķērušās laicīgajām un materiālajām lietām. Kā es vēlētos, lai katra cilvēka sirds būtu pieķērusies, pielipinājusies tikai pie Tā Kunga, lai mēs izmantotu materiālās lietas Dievam, lai mēs celtu savu vērtību balstoties uz Dievu. Mēdz būt dažādi laiki. Var pienākt tāds laiks, kad mums nekā nebūs. Bet ir Dievs! Un ja mana sirds ir pieķērusies vai pielipinājusies Viņam, man nav par ko pārdzīvot. Tāpēc es kalpošu Dievam katrā laikā. Tas ir tas, ko domāja Pāvils, runājot par to, ka viņš māk dzīvot gan pārpilnībā, gan trūkumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa sirds nebija pieķērusies lietām, bet bija pieķērusies Dievam. Un viņš saprata to, ka viss, kas viņam ir, – tas ir no Dieva.

„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.”(Filipiešiem 4:12).

Turpināsim rīt!Tas Kungs lai jūs svētī šai brīnišķīgajā dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije