Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

Labdien, dārgie Dieva bērni! Es svētīju jūs šai dienā un lūdzu par to, lai jūsu dzīvē atspoguļojas Kristus uzvara, kuru Viņš guva Golgātā, lai visi ienaidnieki un visas situācijas pakļaujas jums Jēzus Kristus Vārdā!Vakar mēs runājām par to, kas notika pēc Jēzus mācekļu, kuri bija nokļuvuši sarežģītā situācijā, īsās lūgšanas.
„Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:31-33).
Kad mēs lūdzam, noteikti notiks kustība! Kad mēs padarām lūgšanu par savas dzīves prioritāti, mēs piepildāmies ar Svēto Garu. Lūgšana atnes vienotību cilvēku dzīvēs un draudzes dzīvē.Kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas?
  1. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.
Mācekļi to darīja ne jau tāpēc, ka viņiem to teica kāds no cilvēkiem, bet tāpēc, ka to teica Dievs. Saistībā ar Dieva resursu pārvaldi, viņiem bija augsts atbildības līmenis. Pirmajā draudzē nebija problēmu ar ziedošanos: viņi lūdza, Dievs runāja uz viņiem, un viņi pienesa Dievam to, ko Viņš teica. Kāpēc? Jo viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam. Tā kā lūgšana bija viņu prioritāte, mācekļu sirdis nebija pieķērušās laicīgajām un materiālajām lietām. Kā es vēlētos, lai katra cilvēka sirds būtu pieķērusies, pielipinājusies tikai pie Tā Kunga, lai mēs izmantotu materiālās lietas Dievam, lai mēs celtu savu vērtību balstoties uz Dievu. Mēdz būt dažādi laiki. Var pienākt tāds laiks, kad mums nekā nebūs. Bet ir Dievs! Un ja mana sirds ir pieķērusies vai pielipinājusies Viņam, man nav par ko pārdzīvot. Tāpēc es kalpošu Dievam katrā laikā. Tas ir tas, ko domāja Pāvils, runājot par to, ka viņš māk dzīvot gan pārpilnībā, gan trūkumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa sirds nebija pieķērusies lietām, bet bija pieķērusies Dievam. Un viņš saprata to, ka viss, kas viņam ir, – tas ir no Dieva.
„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.”(Filipiešiem 4:12).
Turpināsim rīt!Tas Kungs lai jūs svētī šai brīnišķīgajā dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Cik svarīgi ir būt uzticīgiem Dievam II

    Dievs paļaujas uz manu un tavu līdzdalību, tieši tāpat, kā Viņš paļāvās uz Mozus līdzdalību uzvarā pār faraonu. Mozus bija uzticams Dieva namā, tālab, neskatoties uz visu faraona varenību un spēku un uz to, ka tam bija milzīga armija, tik un tā, faraons nespēja apturēt Dieva tautas glābšanas un atbrīvošanas procesu.Jēzus Kristus bija uzticīgs Savai misijai, un, tieši tāpēc, visām pasaules tautām šodien ir kļuvusi iespējama grēku izpirkšana, glābšana un atbrīvošana caur Jēzu Kristu.
  • Bez Dieva dzīvē zem debess nav nekādas laimes un apmierinājuma!

    „Dažam cilvēkam kāds ceļš iesākumā visai patīk, bet beigu beigās tas viņu tomēr noved nāvē.”(Salamana pamācības 16:25).Gudrais mācās no citu kļūdām. Es ticu, ka šis vēstījums palīdzēs mums apstāties un nestaigāt nepareizos ceļus, jo šie ceļi mums nenesīs apmierinājumu. Vakar mēs runājām par to, ka Salamans mēģināja atrast laimi un apmierinājumu izpriecās un dzīves baudās. Bet, viņš nonāca pie secinājuma, ka viss tas ir niecība un vēja ķeršana. Mēs aplūkojām to, ar kādām lietām Salamans mēģināja rast baudījumu. Pirmais, ar ko viņš iesāka, bija dažādi ēdieni. Ar šiem ēdieniem tika pabarota Salamana miesa, bet viņa dvēsele tā arī palika tukša un izsalkusi.
  • Disciplīna ir viens no veidiem, kā Dievs izmaina Savus bērnus Jēzus Kristus līdzībā

    Ticīgajiem ir tendence nonicināt Debesu Tēva disciplīnu. Tomēr vēstule Ebrejiem aicina mūs stāties pretī ticīgo nepareizai attieksmei pret Dieva disciplīnu savā dzīvē. Bībelē ir teikts: „mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj! ” . (Ebr.12:5).Ticīgie kas ir orientēti uz komfortu, parasti izturas vienaldzīgi pret patiesību par to, ka Dievs var viņus disciplinēt. Daži pat neuztraucās par saviem grēkiem vai bezatbildību. Tādi cilvēki vēlās saņemt svētības no Dieva, bet tajā pašā laikā nicina Dieva labošanu. Bībele mums saka, ka sods atnes labumu mums pašiem, un nevis Dievam.
  • Dieva gribas svarīgums!

    Šodien es gribētu uzsākt sarunu par tēmu: „Dieva gribas svarīgums!”Svētajos Rakstos ir teikts:„Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”(Mateja 7:21).Bībele katru no mums aicina uz saprātīgumu, it īpaši tajā, lai izzinātu Dieva gribu savai dzīvei.„Tad nu raugaities nopietni uz to, kā dzīvojat: nevis kā negudri, bet kā gudri; izmantojiet laiku, jo šīs dienas ir ļaunas! Tāpēc nepadodieties neprātam, bet centieties saprast, kāds ir jūsu Kunga prāts.”(Efeziešiem 5:15-17).
  • Pateicība – pielūgsmes pamats II

    Dievs tik daudz ko izdarīja Jāzepa labā. Neskatoties uz to, ka brāļi gribēja nogalināt Jāzepu, Dievs saglabāja viņam dzīvību. Kad Jāzeps tika pārdots verdzībā, Dievs viņam izrādīja labvēlību. Dievs tik ļoti svētīja Jāzepa roku darbu, ka kungs iecēla viņu par pārvaldnieku saviem īpašumiem. Jāzeps nekad neaizmirsa šīs Dieva svētības. Apjausma par Dieva žēlastību piepildīja Jāzepa sirdi ar pateicību Dievam un savam kungam. Tieši pateicīga sirds neļāva Jāzepam ievainot vai apbēdināt Dievu.
  • Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums

    Vakar mēs ar jums runājām par to, ka ne tikai mēs ticam Dievam, ne tikai mēs paļaujamies un uzticamies Dievam, bet arī Dievs uzticas mums un paļaujas uz mums. Mēs Dievam esam nepieciešami brīdī, kad Viņam parādās dienišķā vajadzība.„Kad es nu saucu un jūs kavējaties uzklausīt mani, kad es izstiepju tagad savu roku un neviens neliekas par to ne zinis, ….tad viņi mani sauks, bet es neatbildēšu, viņi cītīgi meklēs mani un neatradīs. Tas tāpēc, ka viņi nonicināja manu mācību un negribēja sajust bijību Tā Kunga priekšā.” (Salamana Pamācības 1:24,28,29).