Kas notiek tā cilvēka dzīvē, kuram lūgšana ir viņa dzīves prioritāte? III

Labdien, dārgie Dieva bērni! Es svētīju jūs šai dienā un lūdzu par to, lai jūsu dzīvē atspoguļojas Kristus uzvara, kuru Viņš guva Golgātā, lai visi ienaidnieki un visas situācijas pakļaujas jums Jēzus Kristus Vārdā!Vakar mēs runājām par to, kas notika pēc Jēzus mācekļu, kuri bija nokļuvuši sarežģītā situācijā, īsās lūgšanas.
„Kad viņi beidza Dievu lūgt, vieta, kur tie bija sapulcējušies, nodrebēja, un tie visi kļuva Svētā Gara pilni un drošu sirdi runāja Dieva vārdus. Ticīgo pulks bija viena sirds un viena dvēsele, neviens neko no savas mantas nesauca par savu, bet viņiem viss bija kopīgs. Apustuļi ar lielu spēku apliecināja Kunga Jēzus augšāmcelšanos, un liela žēlastība bija ar viņiem visiem.” (Apustuļu darbi 4:31-33).
Kad mēs lūdzam, noteikti notiks kustība! Kad mēs padarām lūgšanu par savas dzīves prioritāti, mēs piepildāmies ar Svēto Garu. Lūgšana atnes vienotību cilvēku dzīvēs un draudzes dzīvē.Kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas?
  1. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.
Mācekļi to darīja ne jau tāpēc, ka viņiem to teica kāds no cilvēkiem, bet tāpēc, ka to teica Dievs. Saistībā ar Dieva resursu pārvaldi, viņiem bija augsts atbildības līmenis. Pirmajā draudzē nebija problēmu ar ziedošanos: viņi lūdza, Dievs runāja uz viņiem, un viņi pienesa Dievam to, ko Viņš teica. Kāpēc? Jo viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam. Tā kā lūgšana bija viņu prioritāte, mācekļu sirdis nebija pieķērušās laicīgajām un materiālajām lietām. Kā es vēlētos, lai katra cilvēka sirds būtu pieķērusies, pielipinājusies tikai pie Tā Kunga, lai mēs izmantotu materiālās lietas Dievam, lai mēs celtu savu vērtību balstoties uz Dievu. Mēdz būt dažādi laiki. Var pienākt tāds laiks, kad mums nekā nebūs. Bet ir Dievs! Un ja mana sirds ir pieķērusies vai pielipinājusies Viņam, man nav par ko pārdzīvot. Tāpēc es kalpošu Dievam katrā laikā. Tas ir tas, ko domāja Pāvils, runājot par to, ka viņš māk dzīvot gan pārpilnībā, gan trūkumā. Kāpēc? Tāpēc, ka viņa sirds nebija pieķērusies lietām, bet bija pieķērusies Dievam. Un viņš saprata to, ka viss, kas viņam ir, – tas ir no Dieva.
„Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.”(Filipiešiem 4:12).
Turpināsim rīt!Tas Kungs lai jūs svētī šai brīnišķīgajā dienā!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kas jādara, lai mūsos mājotu Dieva Vārds? III

    Mēs runājām par to, ka mums nepieciešams klausīties Dieva Vārdu, lai pieaugtu mūsu ticība. Mums ir jālasa Dieva Vārds, lai mēs varētu kontaktēties ar Jēzu. Es runāju uz Dievu lūgšanās un Viņš runā uz mani caur Savu Vārdu. Bez tam, man Dieva Vārds ir jāizpēta, lai man būtu zināšanas.
  • Kā Dievs pārmāca un disciplinē Savus bērnus IV

    Dažreiz šīs grūtības var izpausties caur slimību vai kādu kaiti. Svarīgi būtu atzīmēt vēl reiz, ka ne katra slimība norāda uz to, ka cilvēka dzīvē ir grēks. Dievs nesūta slimības mūsu dzīvē, lai caur to mācītu mūs ( diemžēl par to māca daudzi sludinātāji, bet tas neatbilst patiesībai). Tāds apgalvojums vienkārši nav patiess.„ 2 Viņa mācekļi Viņam jautāja: “Rabi, kas ir grēkojis, viņš pats vai viņa vecāki, ka viņš neredzīgs piedzimis?”3 Jēzus atbildēja: “Ne viņš ir grēkojis, ne viņa vecāki, bet Dieva darbiem vajag parādīties viņā.” (Jāņa2:2-3)
  • Vai tu dzirdi, ko runā Dievs? III

    Vēl viena balss, kuru mēs bieži dzirdam, -tā ir citu cilvēku balss vai cilvēciskā viedokļa balss. Šeit ietilpst ekspertu balss, piemēram, ārstu, kuri pasludina to, ko rāda medicīniskā aparatūra. Ārsts var teikt pacientam, ka tas nomirs pēc trīs dienām, jo par to liecina aparatūra, analīžu rezultāti un viņa medicīniskā pieredze. Slava Dievam par ārstiem, bet mums jāzina, ka pēdējais vārds vienmēr pieder Dievam. Dievs bieži vien saka ko pilnīgi pretēju tam, ko saka eksperti. Tādos gadījumos, ar cieņu izturoties pret dažādiem speciālistiem, vajag atlikt malā ekspertu slēdzienus un uzticēties Dievam, un ne cilvēkam. Ja tu vairāk uzticēsies ekspertu slēdzienam, bet ne Dieva Vārdam, Dievs nespēs tev dot dzīvību.
  • Pati labākā un ietekmīgākā svētruna, kuru mēs varam sludināt, – tā ir svētruna, kuru sludina mūsu dzīve

    Mana dzīve sludina pat tad, kad es par to nezinu. Lūk, kāpēc ir tik svarīgi mainīties, lai mūsu dzīve varētu atspoguļot un atbilst tam, ko mēs sludinām ar savu muti. Mums ir jāsludina ar savu dzīvi, un ne tikai vārdiem. Tā ir Dieva griba priekš mums.Dievs maina mūs ne tikai caur grūtībām un pārbaudījumiem, bet arī caur Savu laipnību un žēlastību.
  • Lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķais raksturs

    Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu. Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.
  • Dievs dod katram pēc viņa spējām

    Mēs visi gribam vairāk. Mēs vēlamies, lai mūsu draudzē būtu vairāk cilvēku, bet Dievs dos mums tikai pēc mūsu spējām, dos mums to ar ko mēs tiekam galā. Cik tu esi atbildīgs, tik Dievs tev arī varēs uzticēt. Piemēram, tev dzīvē ir atnācis smags pārbaudījums, un tu domā: „Kāpēc un par ko man tas viss?” Bet Dievs zin, ka tu ar to vari tikt galā. Mēs bieži vien nezinam savas spējas, bet Dievs zina visu. Dievs zina to nastu, kuru tu esi spējīgs nest. Tu vari domāt un teikt par sevi: „Nē, es to nespēšu panest! Es neesmu spējīgs!”Līdz tam laikam, kamēr tu neiziesi cauri šiem pārbaudījumiem, tu nespēsi pat iedomāties uz ko tu esi spējīgs.