Mēs maināmies iepazīstot Pašu Dievu un Viņa apsolījumus, tādejādi kļūstot par Dievišķās būtības līdzdalībniekiem

Esiet sveicināti, dārgie draugi! Žēlastība jums un miers no Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus!

Mēs ar jums runājām par to, ka mums nepieciešams atjaunot savu prātu un jāļauj Dieva patiesībai mainīt mūsu domāšanas veidu.

Vēl mēs runājām par to, ka pārmaiņas pieprasa, lai es iemācos identificēt sevi ar to jauno dabu, kuru pieņēmu caur atdzimšanu.

Mēs maināmies iepazīstot Pašu Dievu un Viņa apsolījumus, tādejādi kļūstot par Dievišķās būtības (Dievišķās dabas) līdzdalībniekiem.

„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.”(2.Pētera 1:3-4).

Caur atziņu mēs attālināmies no kārībām, kas valda pār pasauli, un arvien vairāk un vairāk savā raksturā kļūstam līdzīgi Jēzum Kristum. Tieši par to ir teikts Vēstulē Efeziešiem:

„Ka līdz ar agrākās dzīves veidu jums jāatmet vecais cilvēks, kas savu kārību pievilts iet bojā, un jāatjaunojas savā sirdsprātā un jāapģērbj jaunais cilvēks, kas radīts pēc Dieva patiesā taisnībā un svētumā.”(Efeziešiem 4:22-24).

Jo vairāk mēs Kristū iepazīstam savu jauno dabu un apsolījumus savai dzīvei, jo tālāk mēs atkāpjamies no vilinošajām kārībām, kas valda šai pasaulē. Sātans var vilināt veco cilvēku ar kārdinošiem piedāvājumiem tikai tādā gadījumā, ja mums nav atklāsmes par savu jauno dabu un dzīvi Kristū, vai arī, ja mēs nevēlamies sevi identificēt ar šo jauno dabu.

Tomēr, lai mums būtu šī atziņa vai atklāsme, mums jāpieliek tam zināma piepūle.

„Tāpēc pielieciet visas pūles un parādait savā ticībā tikumu, bet tikumā atziņu, atziņā atturību, atturībā pacietību, pacietībā dievbijību, dievbijībā brālību, brālībā mīlestību. Jo, ja šīs lietas pie jums ir un iet vairumā, jūs netapsit kūtri, nedz neauglīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus atziņā.”(1.Pētera 1:5-8).

Mēs ar jums jau runājām par to, ka pārmaiņas pieprasa lai mēs aizliedzam paši sevi.

„Un, pieaicinājis ļaudis līdz ar Saviem mācekļiem, Viņš uz tiem sacīja: “Kas Man grib nākt pakaļ, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un lai staigā Man pakaļ.”(Marka 8:34).

Aizliegt sevi – tas nozīmē atteikties no sava ego, no savas gribas. Tas nozīmē atteikties no personīgā „es”, kas vienmēr sēd mūsu sirds tronī. Kad mēs aizliedzam sevi, – tas nozīmē, ka mēs noliekam malā savu „es”, ar nolūku, lai tagad mūsu sirds tronī sēstos Dievs, un lai Viņš valdītu pār visu mūsu dzīvi.

Tas nozīmē, ka tad, kad tev gribas teikt: „Es tā gribu..”, „Tā ir Mana vēlēšanās..”. „Tā nebūs, jo es tā saku!”, „Es negribu…”, „Es nevaru….”, – tu jautā Kungam, ko tad Viņš grib, un ko Viņš tev teiks darīt. Aizliegt sevi – tas nozīmē atlikt malā visus savus „es negribu” un „es to nedarīšu”, un dot priekšroku tam, ko vēlas Kungs, Kuram tu tagad esi ļāvis ieņemt vietu tavas sirds tronī.

Lai piedzīvotu savā dzīvē radikālas un reālas pārmaiņas, mums pastāvīgi vajag izvēlēties Dieva gribu savai dzīvei. Mēs tapsim līdzīgi Kristum, kad dzīvojam pēc principa; „Ne mans prāts, bet Tavs prāts lai notiek!” Mūsu pazemība Dieva priekšā ir tajā, ka savus lēmumus un vēlmes mēs pakļaujam Dieva gribai. Bet jūs taču zināt, ka pazemīgiem cilvēkiem Dievs dod žēlastību.

Žēlastība – tas ir Dievs spēks, kas atnes pārmaiņas mūsu dzīvē un mūsu apstākļos. Mēs paši nevaram sevi izmainīt, bet Dievs Savā žēlastībā var mainīt mūs. Taču, lai tas notiktu, mums ir jāļauj šai žēlastībai ienākt mūsu dzīvē. Dieva žēlastība ne tikai glābj mūs, bet arī māca un dara mūs dedzīgus uz labiem darbiem.

„Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.”(Titam 2:11-14).

Sarunu par šo tēmu turpināsim rīt!

Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!

Mācītājs Rufus Adžiboije