Mūsu aicinājums – iet 4 daļa
[dropcap]Š[/dropcap]ajā svētdienā mācītājs Rufus turpināja sludināt par tēmu „Mūsu aicinājums – iet!”. Katra cilvēka dzīves mērķis ir tajā, lai piepildītu savu aicinājumu no Dieva. Iet tur, kur vēlas Dievs, – tā ir ticīga cilvēka aicinājuma sastāvdaļa. Lai ietu, cilvēkam ir jābūt kustībā. Bet, iet – tas nenozīmē doties uz nekurieni. Jēzus mums teica, lai mēs nevis vienkārši ejam, bet ejam ar mērķi nest cilvēkiem Evaņģēliju un darīt viņus par Jēzus mācekļiem. Kā rezultāts tam, ka esam paklausīgi Dievam un ejam, kur Viņš mums saka, būs mācekļi. Mācekļi – tie ir cilvēki, kuri iemīlējušies Jēzū, kuri ir saskarē ar Dieva mīlestību, spēku un svaidījumu, un kuri mainās un pielīdzinās Krists tēlam un līdzībai. Ir svarīgi, lai no tā, ka mēs ejam un sludinām cilvēkiem Evaņģēliju, rastos Kristus mācekļi. Mācekļu esamība vai neesamība palīdz mums analizēt savu dzīvi un savu ceļu. Ja man jau ir mācekļi, tad es varu pielikt lielāku piepūli savos centienos. Savukārt, ja mana darbība nedod gaidāmo rezultātu, man jāpārskata savs virziens un tas, ko es daru. Katram no mums reiz būs jāatskaitās Dievam par savu dzīvi. Es nevaru uzvelt atbildību par savu dzīvi un par to, ko un kā es daru savā dzīvē uz citiem. Pēc tam, kad Dievs tev ir devis aicinājumu, Viņš ir uzlicis tev atbildību par to, lai tu piepildītu savu aicinājumu. Tai pat laikā, Dievs no Savas puses jau ir parūpējies par visu nepieciešamo. Dievs dos mums Savu palīdzību, visus nepieciešamos resursus un ies mums pretī, ja vien mēs atbildēsim Viņa aicinājumam un teiksim: „Jā, Kungs!”. Dievs grib, lai mēs ieņemtu aktīvu pozīciju jautājumā, kas attiecas uz mūsu aicinājuma piepildīšanu. Apustulim Pāvilam bija šādā pozīcija, labprātīgi paverdzinot sevi, lai piepildītu Dieva doto uzdevumu – iet un nest Evaņģēlija Valstību (skat.1.Korint.9:19). Pāvils teica:
«Jo, kad es sludinu evaņģēliju, tad man nav ko lepoties; jo man tas jādara. Vai man (bēdas man), ja es nesludinātu evaņģēliju!» (1. Korint.9:16).