Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:
„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)
Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)
Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Pateicības derība II

    Un tālab, nežēlojies vairs par savām problēmām vai grūtībām, bet labāk meklē iemeslu lai pateiktos! Atrodi iemeslu tam, lai, neskatoties uz saviem apstākļiem, priecātos un dotu slavu Dievam. Un tieši tad tu atklāsi, ka Tas Kungs ir – tavs spēks un Tas, Kurš dara tavas kājas, kā stirnai, pārvēršot to, kas tev labas, vēl labākā, un tavu labāko – vislabākajā! Dievs var pavairot tavu „daudz” lielākā vairumā un tavu „lielāko vairumu” lielum lielā vairumā! Neatņem sev spēku! Prieks tai Kungā ir tavs spēks un stiprinājums!
  • Kā Dievs soda un pārmāca Savus bērnus

    1. Dievs izmanto Savu Vārdu – Bībeli, lai disciplinētu mūs.Vai es atvēlu īpašu laiku, lai lasītu un studētu Dieva vārdu? Vai mācos es Dieva vārdu kopā ar citiem ticīgajiem? Vai klausos dievkalpojumus, kur tiek sludināts Dieva vārds? Visi šie jautājumi ir ļoti svarīgi, jo Dievs runā ar mani personīgi caur Svētajiem Rakstiem. Caur Savu vārdu Dievs mācīs mani un dos svarīgas instrukcijas attiecībā uz to kā man būtu jādzīvo. Dievs redz un zin kā tu dzīvo.
  • Dāsnums un viesmīlība atver durvis Dieva palīdzībai

    „Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.” Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.” Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).
  • Lai arī kāda tavas dzīves sfēra netiktu skarta, neko nedari bez lūgšanas!

    Pirms esi uzsācis ēst, – lūdz! Pirms tu izej no mājas, – lūdz! Pirms esi nolēmis iedarbināt mašīnu un uzsācis braukt, – lūdz! Sūti bērnus uz skolu, – lūdz! Esi atnācis uz darbu, – lūdz! Lūgšanai ir jābūt pirms itin visa! Bet to nedrīkst darīt reliģiozi. To nedrīkst darīt, kā rituālu. Lūgšanu nedrīkst pārvērst rutīnā. Lūgšana – tas ir instruments, kurš atnes dzīvību.
  • Sējiet, strādājiet, lūdziet, plānojiet, bet arī rīkojieties!

    Es gribu šo vārdu sākt ar vienu stāstu: vienam cilvēkam bija brīnišķīgs dārzs, kurš atnesa bagātīgu un pārpilnu ražu. Kad kaimiņš to ieraudzīja, viņš uzreiz izlēma, ka nākamajā pavasarī iedēstīs arī sev dārzu. Tomēr, pēc tam, kad kaimiņš bija iesējis savu dārzu, viņš tajā vairāk neko nedarīja. Viņš dārzu nelaistīja, nekultivēja un neirdināja. Kad pienāca rudens, viņa dārzs bija aizlaists un aizaudzis ar nezālēm. Un protams, ka viņam nebija nekādas ražas.
  • Tikai Dievs zina patieso aicinājumu cilvēka dzīvei

    Izpratne par to, ka mēs esam Viņa radījumi, vedina uz domām, ka mūsu dzīve uz zemes būs pilnīgi bezjēdzīga bez Dieva, bez sadarbošanās ar Dievu un bez attiecībām ar Dievu. Bez Dieva mēs būsim līdzīgi cilvēkiem, kuri ir zaudējuši prāta spējas un kuri vienkārši maldās pa tuksnesi, kurā nav ceļa. Tāpēc, tādi cilvēki staigā tumsā uz izjūtām un gāzelējas kā dzēruma pilni.„Viņš ir tas, kas apstulbina valdnieku saprātu un viņus tik tālu maldina, ka tiem nav vairs ceļa, ka tie grābstās apkārt kā tumsā, ka gaismas tiem nevaid, ka tie apmaldās paši kā piedzēruši. ” (Ījaba 12:24-25).