Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:
„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)
Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)
Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Ko tu dari ar savu talantu? III

    „Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām.” (Kolos.3:2).Taču tu nevari pēkšņi pārslēgties un sākt domāt par To Kurš ir augšā-tas ir process. Ta sir atkarīgs no tā kā tu dzīvo. Tāpēc Jēzus saka mums, lai mēs ieguldam sevi un savu mantu Dieva Valstībā, jo tur kur būs tava manta, tur būs arī tava sirds. Ja tu pastāvīgi domā par to, kā tu vari piedalīties Debesu Valstības celtniecībā-tu ieguldi tajā savas finanses, laiku, centību un pūles-tad tur arī būs tava sirds. Tas ir likums: tava sirds būs tur, kur atradīsies tava manta.
  • Lai darītu Jēzus darbus, mums par to ir jālūdz!

    „Patiesi, patiesi Es jums saku: kas Man tic, tas arī tos darbus darīs, ko Es daru, un vēl lielākus par tiem darīs, jo es noeimu pie Tēva. Un visu, ko jūs lūgsit Manā Vārdā, to Es darīšu, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.” (Jāņa Ev. 14:12-13).Kad Pats Jēzus divas reizes saka vārdu „patiesi”, – tad tas nozīmē, ka Viņš grib vērst īpašu uzmanību uz to, ko Viņš saka. Šie divi panti ir savstarpēji saistīti. Jēzus saka, ka mēs varam darīt tās lietas, kuras Viņš darīja un pat lielākas, ja lūgsim. Jēzus centās saviem mācekļiem pateikt, ka tagad Viņam ir dota visa vara debesīs un virs zemes, ka Viņš pārstāvēs viņus debesīs, tāpēc, ka Viņš sēdēs ar Tēvu Debesu Tronī. Jēzus teica mācekļiem, lai viņi lūdz Jēzus Vārdā un Viņš to izdarīs, lai Tēvs tiktu pagodināts Dēlā.
  • Lūgšana – tā ir elpa vai debesu aromāts, kurš pavada mūsu dzīvi un darbību

    Lūgšana – tā ir dzīvinošā debesu smarža. Kā ticīgie, mēs varam būt darbīgi, mēs varam darīt daudz un dažādas vajadzīgas lietas, bet bez lūgšanas, visas mūsu darbības būs bez debesu dzīvības smaržas. Aplūkosim mākslīgās puķes: tās ir skaistas, bet tām nav smaržas. Mēs varam nelūgt un darināt skaistas lietas, bet tādā gadījumā, šīs lietas nepavadīs dzīvības smarža, debesu aromāts, uz tām nebūs debesu zīmoga. Ja tie būtu dzīvie ziedi, tiem būtu aromāts.
  • Kā ticīgajiem, mums jāiemācās skatīties uz sevi tā, kā Dievs uz mums skatās!

    Dievs Savā vārdā saka, ka mēs esam, – svešinieki un piedzīvotāji(ceļinieki), tāpēc pieliksim visu savu piepūli, lai mēs redzētu sevi par tādiem. Tad mēs līdzināsimies tiem, kuri meklē debesu tēviju un nevēlas atgriezties turp, no kurienes viņi aizgājuši, tiem, kuri tiecas uz labāko, tas ir – uz debesu tēviju.Dievs nekaunas par tiem cilvēkiem, kuri ir pestīšanas cerības pilni. Viņš ar sajūsmu sauc Sevi par viņu Dievu, un viņiem Viņš ir sagatavojis pilsētu – patvērumu, kurā viņi varēs atrasties drošībā vētras laikā, plūdos vai bada laikā. Dievs viņu dvēselēm ir sagatavojis mūžīgo mieru un acīmredzamu uzvaru.
  • Kā mēs varam saņemt piedošanu no Dieva

    Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa priekšā savos grēkos, jāizsūdz savi grēki un jānožēlo tie.„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:9).
  • Viss, kas nonāk Dieva rokās, vairojas vai pieaug

    Jau vairākas dienas mēs ar jums runājam par to, ka jūsu dāvana(talants vai spējas), kas laista apgrozībā lai kalpotu, novedīs jūs virsotnē, – augstmaņu priekšā. Dāvana, kas laista apgrozībā, paplašinās jūsu iespējas un sagraus jebkurus ierobežojumus. Pateicieties Dievam par to, kādus Viņš jūs ir radījis.Dārgais draugs, tev jau ir dots tas, ar ko tu vari uzsākt pārdabisku kalpošanu Dievam. Neskaties uz savu dāvanu kā uz kaut ko mazu un nenozīmīgu.Kad Jēzus uzdeva saviem mācekļiem pabarot lielu tautas daudzumu, mācekļi iebilda Jēzum, sakot: „…mums ir tikai piecas maizes un divas zivis”. Mācekļi, droši vien gaidīja, ka Jēzus sacīs: „O, jā! Tad atlaidiet tautu, jo jums ir pārāk maz, un tā nepietiks visiem!” Taču Jēzus tā neteica un tā nerīkojās. Jēzum izdevās pabarot lielu cilvēku daudzumu pateicoties tam, ka kāds zēns nodeva Jēzus rokās to mazumu, kas tam bija.