Svētlaime vai gandarījums kalpojot cilvēkiem!

Dārgie draugi, es sveicu jūs mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”! Es pateicos Dievam par to, ka mēs varam turpināt tikties ar jums šajā rubrikā, stiprināt savu garu un baroties ar veselīgo Bībeles mācību, kura spējīga glābt mūsu dvēseles. Šodien es vēlētos sākt sarunu par tēmu „Svētlaime jeb gandarījums kalpojot cilvēkiem.” Kalpošana – tas ir visai izplatīts jēdziens ticīgu cilvēku vidū. Savā būtībā kalpošana nozīmē dot no visa: dot savus talantus un spējas, zināšanas un laiku, savu sirdi un savus resursus. Dieva Valstība tiek celta ar līdzīga veida došanu. Tava draudze tiek celta caur tavu došanu un kalpošanu. Bībele saka, ka svētīgāk ir dot, nekā ņemt. Dievs svētī kalpotājus, tāpēc, ja tu vēlies sasniegt Dieva svētību virsotni, tad iemācies kalpot Dievam un cilvēkiem. Kalpošana – tā ir došana. Taču daudzi cilvēki domā, ka labāk ir tad, ja cilvēks saņem no citiem, nekā tad, ja viņš dod no sevis. Taču Bībele mums saka par to, ka mēs esam svētlaimīgāki tad, kad mēs meklējam iespēju tam, lai dotu, risinātu cilvēku problēmas un būtu par atbildi uz citu cilvēku vajadzībām. Kalpošana ir mūsu mīlestības apliecinājums uz Dievu un cilvēkiem. Kalpošana – tas ir ceļš uz paaugstināšanu. Divi augstākie baušļi, kurus Jēzus ir atstājis mums, skan šādi:
„Bet Jēzus tam sacīja: “Tev būs Dievu, savu Kungu, mīlēt no visas sirds un no visas dvēseles, un no visa sava prāta. Šis ir augstākais un pirmais bauslis. Otrs tam līdzīgs ir: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.” (Mateja 22:37-39)
Mīlestība uz Dievu vienmēr atstāj iespaidu uz to, kā mēs attiecamies pret citiem cilvēkiem. Tie, kuri mīl Dievu, tie arī kalpo Viņam. Bet kalpot Dievam mēs varam tikai kalpojot cilvēkiem, kuri radīti pēc Viņa tēla un līdzības. Tieši mīlestībai uz Dievu un cilvēkiem ir jākļūst par patieso motīvu mūsu kalpošanai. Pēc Savas augšāmcelšanās Jēzus vērsās pie Pētera ar jautājumu par to, vai tas mīl Viņu. Jēzus nejautāja Pēterim par to, vai viņš mīl avis. Jēzus Pēterim sacīja, ka tad, ja viņš mīl Dievu, viņam tas ir jāpierāda tādejādi, ka viņš ganīs Viņa avis. Nevar mīlēt Dievu, Kuru mēs neredzam, tā, ka tas neietekmētu to, kā mēs izturamies pret cilvēkiem, kurus redzam ik dienu. Dieva mīlestība mūsu sirdī pamudina mūs kaut ko dot no sevis, ar nolūku, lai kaut kādā veidā atvieglotu cilvēku dzīvi. Attiecības ar Dievu maina mūsu redzējumu attiecībā pret to, kas notiek mums visapkārt. Spilgts piemērs tam ir pravietis Jesaja.
„Tanī gadā, kad nomira ķēniņš Usija, es redzēju To Kungu sēžam uz augsta, cēla troņa, un Viņa tērpa apakšmala piepildīja svētnīcu. Serafi lidinājās pār Viņu, tiem bija katram seši spārni: ar diviem serafs apsedza savu vaigu, ar diviem savas kājas, un ar diviem viņš lidoja. Tie nemitīgi sauca cits aiz cita šos vārdus: “Svēts, svēts, svēts ir Tas Kungs Cebaots! Visa zeme ir pilna Viņa godības!” Sliekšņu pamati trīcēja no sauciena skaņām, un nams pildījās ar dūmiem. Tad es izsaucos: “Bēdas man, jo es esmu nāvei lemts! Es esmu cilvēks ar nešķīstām lūpām un dzīvoju tautas vidū, kam nešķīstas lūpas, un tagad nu es redzēju ar savām acīm Ķēniņu, To Kungu Cebaotu!” Tad pielidoja man klāt viens serafs, viņam rokā bija kvēlojoša ogle, ko viņš ar lūkšām bija paņēmis no altāra. Ar to viņš aizskāra manu muti un teica: “Redzi, tai aizskarot tavas lūpas, tavs noziegums ir deldēts un tavi grēki piedoti!” Un es dzirdēju Tā Kunga balsi sakām: “Ko lai Es sūtu? Kas būs mūsu vēstnesis?” Tad es atbildēju: “Redzi, es esmu še, sūti mani! (Jesajas 6:1-8)
Jēdzienu „mīlestība uz Dievu” var skaidrot dažādi, bet eksistē vismaz divas īpašības, kuras piemīt cilvēkiem, kuri mīl Dievu, un konkrēti: viņi pavada laiku ar Dievu un viņi ir paklausīgi Dievam. Jesaja devās uz templi pielūgt Dievu. Tas ir tas, ko mēs ar jums darām pastāvīgi. Mēs pavadām laiku vienatnē ar Dievu, mēs lasām Dieva vārdu, lai uzzinātu Viņa gribu, mēs nākam uz draudzi, apmeklējam mājas grupu. Viss tas ir noderīgs un tam ir sava vieta, bet tas ir nepietiekami tam, lai izpatiktu Dievam. Mums ir jāiet tālāk. Sadraudzības laikā ar Dievu Jesaja ieraudzīja trīs svarīgas lietas, kas mainīja viņa dzīvi. Bet par to mēs parunāsim rīt.Tas Kungs lai jūs svētī!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Analizē savu darbību un savas dienas!

    Ja mēs ar jums neapstāsimies, kā to darīja Dievs, lai analizētu to, ko mēs darām vai uz kurieni virzāmies savā dzīvē, mēs varam nokļūt ne tur, kur vēlējāmies, iegūt ne to, ko gaidījām. Tādēļ, ka šai dzīvē ir tik ļoti viegli novirzīties sāņus, ir tik viegli iestigt dažnedažādās izklaidēs un bezvērtīgās nodarbēs, mums nepieciešams pastāvīgi apstāties, lai pārdomātu un izanalizētu to, kas notiek mūsu dzīvē, vai tas ir labi, vai kaut kas ir jāmaina, vai ejam pareizajā virzienā.
  • Lai jūs varētu baudīt Dieva labvēlību, jums jāattīsta sevī Dievišķais raksturs

    Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu. Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.
  • Dievs nevēlas, lai jūs padodaties! III

    Pirmkārt, – Dievs „neļaus jūs pārbaudīt pāri par jūsu spējām (spēkiem)”. JŪS pat varat tā nedomāt, bet, patiesībā, Dievs kontrolē visas jūsu situācijas, un Viņš jau ir noteicis robežu tam, kas ir pāri par jūsu spēkiem. Dievs nepieļaus to, ka jūsu dzīvē atnāk kas tāds, kas ir pāri jūsu spēkiem. Iespējams, jūs nenovērtējat savu spēku, bet Dievs jūs pazīst labāk. Kad jūs spriežat pareizi, jūs pārvarat grūtības! Jums vajag barot savu saprātu ar domu par to, ka jūs tiksiet galā ar visām grūtībām, jo Dievs nepieļaus jūsu dzīvē to, kas ir pāri par jūsu spēkiem.
  • No sākuma iekarosim cilvēku sirdis..

    Šodien es gribētu uzsākt sarunu par Ābrahāma dzīvi. Dievs vēlas mums atklāt kādus ļoti svarīgus principus no Ābrahāma dzīves un viņa attiecībām ar Dievu. „Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus, 12:1-3).
  • Kas ir garīgā disciplīna?

    Garīgā disciplīna – tie ir ieradumi(individuālie vai vispārējie), kas sekmē vai veicina mūsu garīgo izaugsmi. Tie ir ieradumi, kurus vēl no Bībeles laikiem savā dzīvē ir praktizējuši varenie vīri un sievas, un konkrēti – tā ir pilnīga savas dzīves ziedošana Dievam, sadraudzība ar Viņu un ikdienas praktiskā kristīgā dzīve.
  • Dievam ziedojies cilvēks var priecāties jebkuros apstākļos, un par visu un vienmēr pateikties Dievam

    Dievam ziedojies cilvēks māk priecāties kārdināšanās un paciest bēdas, bet vairāk par visu viņš priecājas tad, kad viņa dzīvē viss notiek saskaņā ar Dieva aicinājumu.Lai redzētu, kā šie principi darbojas dzīvē, vērsīsimies pie Jēzus dzīves, Kurš ar Savu piemēru ļoti spilgti nodemonstrēja mums, ko tad nozīmē ziedoties Dievam un Viņa gribas piepildīšanai.