Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo

Labdien, dārgie Dieva bērni! Turpinot tēmu par kalpošanu, es šodien gribu atzīmēt to, ka kalpot Dievam var dažādi, bet Viņam vajag kalpot tā, lai Viņš pieņemtu jūsu kalpošanu.Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo. Lūk, ko Viņš teica Savai tautai Vecajā Derībā:
 «Labākos no tavas zemes pirmajiem augļiem nes Tā Kunga, sava Dieva, namā.» (2 Moz. 23:19а)
Šajā rakstu vietā Dievs runā konkrēti, ka Viņa tautai ir jāatnes Sava Dieva namā zemes pirmatņu augļi (ievērojiet, ka runa iet par pirmatņiem, nevis par to, kas ir palicis pāri). Kad tauta pienesa pienesumus par grēkiem, viņi nedrīkstēja nest vecas, nogurušas, savainotas, klibas avis. Nē, viņiem bija jāatnes pirmie un labākie no saviem zemes augļiem-pirmatņi.
«Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet.»  (2 Moz. 12:5)
Mums ir jākalpo Dievam pēc Viņa nosacījumiem, nevis pēc mūsu nosacījumiem! Kad Dāvids vēlējās kalpot Dievam un pienest Viņam upuri, viņš atteicās pienest Dievam upuri, kas viņam neko nemaksāja. 
«Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: “Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?” Un Dāvids atbildēja: “Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos.” Tad Arauna sacīja Dāvidam: “Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! Šo visu, ak ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!” Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: “Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!” Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!” Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.»  (2 Sam. 24:18-25)
 Vai mēs varam kalpot Dievam pēc Viņa nosacījumiem, un ne pēc saviem nosacījumiem? Vai mums kaut ko maksā mūsu kalpošana Dievam? Vai arī mēs vienkārši dodam Dievam, mūsu laika pārpalikumu, kurš jau tāpat nav, vai arī mēs dodam Viņam no saviem pirmatņiem? Vai mēs kalpojam Dievam tikai tad, kad mums tas ir ērti un izdevīgi, vai arī mēs esam gatavi ziedot savas ērtības dēļ Dieva Valstības interesēm? Stāstam par nabadzīgo atraitni, kuru varam lasīt Bībelē, būtu mūs jāpamudina pārskatīt mūsu attieksmi pret kalpošanu Dievam:
«Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumu šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.»  (Marka 12: 41-44)
 Tas Kungs pastāvīgi vēro katru no mums, kuri kalpo Viņam un iegulda savus resursus debesu dārgumu lādītē. Viņš neskatās tikai uz to, ko mēs darām, bet arī uz to, kā mēs to darām. Viņš skatās uz to, ar kādu sirdi mēs to darām. Šodien daudzi no tiem, kuri vēlas kalpot Dievam, grib dot Viņam tikai savus pārpalikumus. Bet, Dievs vēlās mūsu pirmatņus. Viena no mūsu paaudzes problēmām ir aizņemtība.Mums ir pārāk daudz darbu, ka līdz Dievam un Viņa aicinājumam nav kad. Bieži var dzirdēt: Es šodien nevaru… Ārā līst lietus… Man ir mazi bērni, ģimene…
«Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.»  (Lūka 14:18-20)
 Vai jūs esat veltījuši sevi katru pirmdienas rītu iet uz darbu? Vai jūs ierodaties darbā laicīgi? Ja, jā, tad kāda ir tava attieksme pret kalpošanu Dievam un Viņa tautu? Vai tu esi ziedojies Dievam? Kalpošana Dievam – tas, protams, ir labprātīgs lēmums, bet tie, kuri ir pieņēmuši tādu lēmumu, vai viņiem ir jākalpo no sirds, kā Tam Kungam, vai arī viņi var Tā Kunga darbu darīt nevērīgi?
«Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem,» (Kol. 3:17,23)
 Atdodiet Tam Kungam savu vislabāko, jo Viņš mums ir atdevis pašu labāko, kas Viņam ir. Tas šodien ir Vārds tev no Tā Kunga! Lai Tas Kungs tevi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Efektīvas lūgšanas priekšnosacījums ir – lūgšanu prakse II

    Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.
  • Kas ir pamats vai fundaments labvēlībai? II

    Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.
  • Sēklā ir apslēpts varens potenciāls II

    Es vēlos, lai pamanāt, ka, lai Dieva Vārds spētu nest augli, ir nepieciešams pieņemt šo Vārdu. Ļaudis, kuru sirds līdzinās akmeņainai augsnei, arī uzņem Vārdu, taču pastāv būtiska atšķirība starp viņiem un tiem, kuru sirds tiek identificēta ar labu augsni. Ļaudis, kuru sirds ir līdzīga akmeņainai augsnei, uzņem Vārdu emocionāli, virspusēji, un bez tam viņi nav pastāvīgi, līdz ar to Vārds nevar iesakņoties viņu sirdīs. „Bet tiem nav saknes sevī, un tikai kādu laiku tie ir ticīgi…”(Marka, 4:17).
  • Dievs atklāj Savus noslēpumus tiem cilvēkiem, kuri stāv savā sardzē

    “Es nostāšos savā sarga vietā, es turēšos stingri savā sargu tornī, un es novērošu un pārbaudīšu kā izlūks, ko Viņš man sacīs un kādu atbildi dos uz manu sūdzību.” Bet man atbildēja Tas Kungs un teica man: “Apraksti tevis redzēto parādību un uzraksti to uz plāksnēm, lai to ikviens viegli var lasīt.”(Habakuka 2:1-2).
  • Dzīve – tas ir mērķis

    Dievs ir radījis katru no mums noteiktam mērķim. Ir kopējais mērķis un tāpat ir individuālais mērķis no Dieva katram cilvēkam. Kopējais mērķis slēpjas tajā, lai cilvēks slavētu Dievu. Bet Dievs ir arī radījis cilvēku noteiktam konkrētam mērķim. Es esmu piedzimis, lai risinātu konkrētu uzdevumu. Ja tevi virza šī izpratne, tad tu dzīvosi stratēģiski.
  • Kas jādara, lai mūsos mājotu Dieva Vārds? II

    Kad es klausos svētrunu, tad Dievs runā uz mani caur kādu. Bet, kad es lasu Bībeli, tad Dievs runā uz mani personīgi. Ir kaut kas, ko Dievs vēlās man pateikt personīgi, bez starpniekiem. Dievs vēlās, lai es kontaktējos ar Viņu, lai Viņš varētu mācīt mani. Kad tu klausies citu kalpotāju svētrunas, tad var būt lietas, kuras tu neizproti līdz galam, vai arī kādos jautājumos tu nepiekrīti šim kalpotājam. Bet, kad es pats kontaktējos ar Dievu, lasot Vārdu un, kad Dievs atklāj man personīgi, tad jau es vairs nevaru teikt, ka kāds tā domā vai kāds man to teica. Daudzi no jums, klausoties svētrunu, pieņem tikai daļu no tās, un tas ir normāli. Dievs ir devis Savu Vārdu, lai mēs paši Vārdu varētu izpētīt.