Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo

Labdien, dārgie Dieva bērni! Turpinot tēmu par kalpošanu, es šodien gribu atzīmēt to, ka kalpot Dievam var dažādi, bet Viņam vajag kalpot tā, lai Viņš pieņemtu jūsu kalpošanu.Tikai Dievs var noteikt to, kā mums Viņam ir jākalpo. Lūk, ko Viņš teica Savai tautai Vecajā Derībā:
 «Labākos no tavas zemes pirmajiem augļiem nes Tā Kunga, sava Dieva, namā.» (2 Moz. 23:19а)
Šajā rakstu vietā Dievs runā konkrēti, ka Viņa tautai ir jāatnes Sava Dieva namā zemes pirmatņu augļi (ievērojiet, ka runa iet par pirmatņiem, nevis par to, kas ir palicis pāri). Kad tauta pienesa pienesumus par grēkiem, viņi nedrīkstēja nest vecas, nogurušas, savainotas, klibas avis. Nē, viņiem bija jāatnes pirmie un labākie no saviem zemes augļiem-pirmatņi.
«Nevainojamu jēru, gadu vecu aunēnu jūs ņemiet; vai no avīm, vai no kazām to ņemiet.»  (2 Moz. 12:5)
Mums ir jākalpo Dievam pēc Viņa nosacījumiem, nevis pēc mūsu nosacījumiem! Kad Dāvids vēlējās kalpot Dievam un pienest Viņam upuri, viņš atteicās pienest Dievam upuri, kas viņam neko nemaksāja. 
«Tad tanī dienā Gads nāca atkal pie Dāvida un viņam sacīja: “Dodies kalnup un uzcel altāri Tam Kungam uz jebusieša Araunas klona!” Un Dāvids kāpa kalnā, kā Gads bija viņam sacījis, pēc Tā Kunga pavēles. Kad Arauna no augšienes skatījās un ieraudzīja ķēniņu ar saviem kalpiem nākam pie viņa, tad Arauna izgāja ārā un metās uz sava vaiga pie zemes ķēniņa priekšā. Un Arauna jautāja: “Kādēļ mans kungs un ķēniņš nāk pie sava kalpa?” Un Dāvids atbildēja: “Lai no tevis pirktu klonu, jo es gribu še Tam Kungam celt altāri, lai šī mocība tautā izbeigtos.” Tad Arauna sacīja Dāvidam: “Lai mans kungs un ķēniņš ņem dedzināmo upuri un upurē, kā viņam tas labāk patīk! Redzi, še ir liellopi dedzināmam upurim un kuļamie rīki un vēršu jūgi malkai! Šo visu, ak ķēniņ, Arauna nodod ķēniņam kā dāvanu!” Un Arauna vēl tālāk sacīja ķēniņam: “Lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir uz tevi labs prāts!” Bet ķēniņš atbildēja Araunam: “Tā ne! Bet es par pilnu atlīdzību to no tevis nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti!” Tā Dāvids nopirka par piecdesmit sudraba seķeļiem tiklab klonu, kā vēršus. Un Dāvids tur uzcēla altāri Tam Kungam un upurēja gan dedzināmos upurus, gan kaujamos pateicības upurus; tā Tas Kungs salīdzinājās ar zemi, un mocība tika novērsta no Israēla.»  (2 Sam. 24:18-25)
 Vai mēs varam kalpot Dievam pēc Viņa nosacījumiem, un ne pēc saviem nosacījumiem? Vai mums kaut ko maksā mūsu kalpošana Dievam? Vai arī mēs vienkārši dodam Dievam, mūsu laika pārpalikumu, kurš jau tāpat nav, vai arī mēs dodam Viņam no saviem pirmatņiem? Vai mēs kalpojam Dievam tikai tad, kad mums tas ir ērti un izdevīgi, vai arī mēs esam gatavi ziedot savas ērtības dēļ Dieva Valstības interesēm? Stāstam par nabadzīgo atraitni, kuru varam lasīt Bībelē, būtu mūs jāpamudina pārskatīt mūsu attieksmi pret kalpošanu Dievam:
«Un Jēzus nosēdās ziedojumu šķirstam pretī un skatījās, kā ļaudis naudu meta šķirstā; un daudz bagātu iemeta daudz. Un kāda nabaga atraitne nāca un iemeta divi artavas, tas ir viens kvadrants. Un Viņš pieaicināja Savus mācekļus un tiem sacīja: “Patiesi Es jums saku: šī nabaga atraitne vairāk ir iemetusi nekā visi, kas ziedojumu šķirstā ir metuši. Jo visi no savas pārpilnības ir metuši; bet šī no savas nabadzības ir iemetusi visu, kas tai bija, visu savu padomu.»  (Marka 12: 41-44)
 Tas Kungs pastāvīgi vēro katru no mums, kuri kalpo Viņam un iegulda savus resursus debesu dārgumu lādītē. Viņš neskatās tikai uz to, ko mēs darām, bet arī uz to, kā mēs to darām. Viņš skatās uz to, ar kādu sirdi mēs to darām. Šodien daudzi no tiem, kuri vēlas kalpot Dievam, grib dot Viņam tikai savus pārpalikumus. Bet, Dievs vēlās mūsu pirmatņus. Viena no mūsu paaudzes problēmām ir aizņemtība.Mums ir pārāk daudz darbu, ka līdz Dievam un Viņa aicinājumam nav kad. Bieži var dzirdēt: Es šodien nevaru… Ārā līst lietus… Man ir mazi bērni, ģimene…
«Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet.»  (Lūka 14:18-20)
 Vai jūs esat veltījuši sevi katru pirmdienas rītu iet uz darbu? Vai jūs ierodaties darbā laicīgi? Ja, jā, tad kāda ir tava attieksme pret kalpošanu Dievam un Viņa tautu? Vai tu esi ziedojies Dievam? Kalpošana Dievam – tas, protams, ir labprātīgs lēmums, bet tie, kuri ir pieņēmuši tādu lēmumu, vai viņiem ir jākalpo no sirds, kā Tam Kungam, vai arī viņi var Tā Kunga darbu darīt nevērīgi?
«Un visu, ko vien jūs darāt vārdos vai darbos, to visu darait Kunga Jēzus Vārdā, pateikdamies Dievam Tēvam caur Viņu. Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem,» (Kol. 3:17,23)
 Atdodiet Tam Kungam savu vislabāko, jo Viņš mums ir atdevis pašu labāko, kas Viņam ir. Tas šodien ir Vārds tev no Tā Kunga! Lai Tas Kungs tevi svētī! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Katrs no mums nes atbildību par to, par ko viņš dzīvē kļūst

    Uzņemties atbildību par lēmumiem, kurus mēs pieņemam dzīvē, neatkarīgi no apstākļiem, kuri mūs ir atveduši līdz šiem lēmumiem, ir viena no svarīgākajām mācībām, kuru mēs varam apgūt šajā dzīvē.Cilvēku izpēte parāda, ka vīrieši un sievietes dažādu iemeslu dēļ cenšas izvairīties no atbildības par to, kas viņi ir, un viņi vaino citus cilvēkus savās neveiksmēs.
  • Mūs apgāna tikai tas, kas iziet no mūsu sirds!

    Kad mēs runājam par izmaiņām, runāts tiek par mūsu sirdi. Tas, ko mums nodara citi, nenāk no mūsu sirds, bet tas tiek vērsts uz to, lai pārbaudītu mūsu sirds stāvokli. Mūsu reakcija uz cilvēku rīcību, uz spiedienu no malas – tieši tas nosaka mūsu sirds stāvokli. „Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”(Salamana pamācības 4:23).
  • Pārmaiņu filozofija

    Mēs ļoti bieži uzstājamies pret pārmaiņām. Mēs liekam šķēršļus pārmaiņām, mēs izrādām pretošanos pārmaiņām, jo esam būtnes ar milzum daudz ieradumiem. Ja mums kaut kas šķiet neparasts, – tas mums ļoti nepatīk. Vai tā nav? Tas, kas mums nav ierasts, – biedē mūs. Mums patīk dzīvē iekārtoties ērtāk, un ja kaut kas iztraucē šo ērto stāvokli, tad mēs no visa sava spēka sākam cīnīties pret to.Tomēr, Dievs katru cilvēku aicina uz pārmaiņām.
  • Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru!

    Kad mēs ticībā savas rūpes atdodam Jēzum, tad mūsu iekšienē parādās patiess prieks, un dvēsele sāk dziedāt jaunas dziesmas. Kad cilvēks visā pilnībā paļaujas uz Dievu, tad viņš pārstāj dziedāt vecās dziesmas: „O, es esmu vājš! O, es nevaru to paveikt! O, man nekas neizdosies! Ak, es nabaga cilvēks!”Kad cilvēks atdod visas savas rūpes Dievam, Kurš rūpējas par viņu, tad no tāda cilvēka lūpām sāk skanēt jauna dziesma: „Vājais teiks, ka viņš ir spēcīgs! Es visu spēju tā spēka, kas mani dara stipru! Mans Dievs piepilda katru manu vajadzību! Tas Kungs ir mans Gans! Man nekā netrūks! Ar Dievu es sakauju armijas! Viņa brūcēs es esmu dziedināts!”
  • Līdz ko Svētais Gars tevi atmasko, izsūdzi un nožēlo savus grēkus

    «Jo nekas nav apslēpts, kas nenāktu gaismā; un nekas nenotiek slepeni, kas netaptu zināms» (Мk.4:22).Šeit mēs redzam ļoti svarīgu Jēzus paziņojumu. Saskaņā ar šo rakstu vietu, viss, kas apslēpts, noteikti nāks gaismā. Ja mēs to pieņemsim, kā patiesību, tad mūsu dzīve Dieva un cilvēku priekšā būs caurskatāma. Katra mūsu nepareizā vai Dieva principiem neatbilstošā rīcība, agri vai vēlu nāks gaismā, un visas mūsu apslēptās lietas agri vai vēlu taps zināmas, visi mūsu neizsūdzētie, nenožēlotie un slepenie grēki agri vai vēlu taps zināmi visiem.
  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā III

    „ No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt .” (Mateja 17:16-20).