Uzticības un vairošanas principi
Dievs saka, ka iecels pār Savu Namu uzticīgus priesterus. Bībele sauc mūs par Dzīvā Dieva ķēniņiem un priesteriem. Ko nozīmē būt par uzticīgu priesteri? Tas nozīmē būt par priesteri, kurš rīkojas saskaņā ar Dieva gribu, kurš pazīst Dieva sirdi un rīkojas saskaņā ar Dieva sirds vēlmēm, kurš nemeklē savu labumu, bet alkst piepildīt viņam atklāto Dieva gribu. Lai es kā Dieva priesteris varētu paust uzticību attiecībā pret Dievu, tad Viņa domām un gribai jākļūst par manām domām un gribu. Neuzticība attiecībā pret Dievu izpaužas ikreiz, kad es daru vien to, kas izdevīgs un tīkams man, nevis Viņam. Bet Dievs virs zemes meklē uzticīgus cilvēkus, kuri pakļausies Viņa gribai un Viņa sirds vēlmēm, caur kuriem Viņš varēs izplatīt Dieva Valstību un atnest uzvaru visās cilvēku dzīves sfērās. Dievs tiesās Savu tautu saskaņā ar viņu uzticību Viņa gribas piepildīšanā. Mateja evaņģēlijā Jēzus stāsta līdzību par talentiem:
“Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu, un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja. Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus. Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt. Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu. Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem. Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus. Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus. Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā. Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis. Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu. Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis, tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem. Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu. Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir. Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana!” (Маteja 25:14-30)Lasot šo līdzību, mēs redzam, ka tā skar arī uzticības un vairošanas jautājumu. Mēs redzam, ka katram cilvēkam Dievs ir dāvājis kādus talantus – katram pēc viņa spējām un spēka. Mums ir dažādas spējas no Dieva, tāpēc Viņš nepieprasa no mums to, kā mums nav. Dievs grib, lai esam uzticīgi, rīkojoties ar tiem talantiem, kurus Viņš mums dāvājis, un lai laižam tos apgrozībā un vairojam šos talantus. Cilvēku, kurš pavairoja viņam dotos talentus, Dievs sauca par uzticīgo un godīgo kalpu. Būt godīgam – tas ir labi, bet ar to nepietiek. Dievam ir svarīgi, lai mēs esam ne tikai godīgi, bet arī uzticīgi. Par godīgumu cilvēki tevi noteikti slavēs, un mums tas patīk. Bet uzticība ne vienmēr ir cieņā, un par to ne vienmēr kāds slavēs, bet tā ir tīkama Dievam. Uzticība – tā ir atslēga uz paaugstināšanu un vairošanu (ne godīgums, bet uzticība). Dievs saka, ka tas, kas uzticīgs mazumā, saņems vairāk. Dievs vēlas, lai mēs atklājam sevī Dieva dotos talantus un laižam tos apgrozībā, tādā veidā vairojot tos. Bet, ja atteiksimies uzņemties atbildību par to, ko Dievs mums dāvājis, tādā veidā mēs kļūsim līdzīgi trešajam kalpam no līdzības, kurš apraka savus talentus (talantus). Un saskaņā ar augšminēto Rakstu vietu, tādi cilvēki ne tikai neieraudzīs paaugstināšanu un vairošanu savā dzīvē, bet pazaudēs arī to, kas viņam jau bija. Skatoties uz trešā kalpa dzīvi, var teikt, ka kaut kādā mērā viņš bija uzticīgs savam kungam – viņš saglabāja un nepazaudēja to, kas tam tika uzticēts. Bet tas nebija tas, ko no viņa gaidīja kungs. Dievs negrib, lai mēs vienkārši saglabājam to, ka Viņš mums dāvājis, bet lai to pavairojam. Daži ticīgie apmierinās un priecājas par to, ka viņi regulāri apmeklē draudzi, ziedo Dievam, un, tai pašā laikā, viņi neattīsta sevi un neizmanto Dieva dotos talantus kalpošanai citiem cilvēkiem. Mēs nedrīkstam palikt tādi paši, kādi atnācām pie Dieva, mums jāattīstās – savās attiecībās ar Dievu un cilvēkiem, savās garīgajās dāvanās, kalpošanā utt. Dievs gaida vairošanos visās mūsu dzīves sfērās. Un Dievs gaida no mums uzticību pastāvīgā savu talantu attīstībā, – lai pa visu zemi tiktu celta un izplatīta Dieva Valstība. Lai šis vārds šodien katram no mums kļūst mums par izaicinājumu no Dieva.
