Efektīvas lūgšanu dzīves organizēšana II
Esiet sveicināti, dārgie draugi!Paldies Dievam par šo brīnišķīgo dienu, kuru Dievs mums dāvājis! Paldies Dievam par vēl vienu iespēju piepildīties ar Viņa dzīvo vārdu!Vakar mēs uzsākām sarunu par efektīvu lūgšanu dzīvi. Mēs noskaidrojām, ka bez efektīvas lūgšanas cilvēks nevar būt efektīvs savā kalpošanā Dievam un cilvēkiem.Jūs zināt, ka ir lūgšanas, kas sasniedz Dievu, un ir lūgšanas, kas nesasniedz Dievu. Par to mēs runāsim vēlāk. Katram cilvēkam ir sava izpratne par to, kas ir lūgšana. Es vēlos dalīties ar jums dažās domās par lūgšanu.1.Pašā pamatā lūgšana – tas ir garīgs darbs.Lūgšanai nav nekā kopēja ar mūsu prāta vai intelektuālajām spējām. Lūgšana ir saistīta ar mūsu garu un tā attiecas uz garīgo darbu. Lūgšana – tā ir cilvēka gara vēršanās pie Dieva, Kurš arī ir Gars. Dievs ir Gars, un cilvēks ir gars, tāpēc efektīva lūgšana – tā ir cilvēka gara saruna ar Dieva Garu. Lūgšana – tā ir garīga tiekšanās uz Dievu. Protams, mūsu prāts ņem dalību lūgšanā, bet, ja lūgšana paliek tikai prāta līmenī un mans gars nesaskaras ar Dieva Garu, tad tā vispār nav lūgšana. Ja esmu lūdzis efektīvi, tad mans gars jutīs to, ka saskāries ar Dievu, un es zināšu, ka es patiesi esmu runājis ar Dievu.Lūgšana – tā nav spēle saprāta līmenī. Lieta tajā, ka cilvēks nespēj bez sava gara palīdzības sarunāties, kontaktēties ar Dievu. Vienīgā cilvēka daļa, kas ir spējīga kontaktēties ar Dievu, – tas ir viņa gars. Un mūsu gars ir mūsu dzīves centrs vai pamats. Tātad, pirmkārt, lūgšana – tā ir saruna ar Dievu gara līmenī, un tas ir darbs. Lūgšana nav fizisks darbs, bet garīgs. Gribu atzīmēt, ka nevienai citai Dieva radībai nav šādas privilēģijas. Suns nevar vērsties pie Dieva. Govs nevar vērsties pie Dieva. Koki nevar vērsties pie Dieva. Tikai cilvēkam ir šāda privilēģija. Un iemesls, kāpēc Dievs radīja cilvēku, – sadraudzībai ar Viņu. Visa cita radība netika radīta pēc Dieva tēla un līdzības, tikai cilvēks. Kāpēc Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības? Lai cilvēkam būtu sadraudzība ar Viņu, lai cilvēka gars varētu sarunāties ar Dieva Garu. Tā ir privilēģija.Lūgšana – tā ir privilēģija! Man ir privilēģija būt sadraudzībā ar Visuma Radītāju. Man ir privilēģija staigāt Visuvarenā Dieva klātbūtnē un runāt ar Viņu no gara uz Garu.Un mēs zinām, ka tad, kad Ādams sagrēkoja Ēdenes dārzā, pirmais, ko viņš pazaudēja, bija sadraudzība ar Dievu. Pēc grēkā krišanas Ādams pazaudēja sadraudzību ar Dievu, viņš aizbēga no Dieva, viņš noslēpās no Dieva. Ādams vairs nevarēja brīvi nākt pie Dieva un runāt ar Viņu. Pēc grēkā krišanas Ādams garīgi nomira. Bet Dievam tas nepatika, jo tad, kad tas notika, viss pārējais sāka pasliktināties. Pēc tam, kad grēkā krišanas dēļ tika pārtraukta sadraudzība ar Dievu, cilvēka dzīvē ienāca slimības, miesas novecošana, naids un viss sliktais. Kāpēc? Tāpēc, ka tika pazaudēta sadraudzība ar Dievu. Tāpēc mēs runājam par to, ka lūgšana ir mūsu garīgās dzīvības elpa. Mēs varam dzīvot tikai kontaktējoties ar Dievu. Tikai kontaktējoties ar Dievu mēs varam atjaunoties, nostiprināties un apbruņoties. Un tad, kad cilvēks krita grēkā, atnāca Jēzus un, izlejot Savas Asinis, nomira par mums. Jēzus piedeva mūsu grēkus, lai no jauna atjaunotu mūsu pirmo aicinājumu – sadraudzību ar Dievu.Izlasīsim 1.Korintiešiem 1:9
