Viss apslēptais noteikti taps zināms

Miers jums, dārgie Dieva bērni! Es svētīju jūs šodien un lūdzu, lai šī diena jums būtu svētīta it visā.Šodien vēlos turpināt runāt par tēmu, kuru aizsākām vakar – par to, ka viss apslēptais noteikti taps zināms. Mēs runājām par to, ka mums visiem ir svarīgi dzīvot tā, ka mēs katru dienu nožēlojam grēkus, līdz ko Svētais Gars mūs atmasko. Vēlos, lai mēs šodien paskatītos kādu rakstu vietu:
«Jo Dievs tai tiesā, kas nāks pār visu apslēpto, pasludinās Savu spriedumu par visu notikušo, vai tas būtu bijis labs vai ļauns.(Sal.māc. 12:14).
Salamans it kā dublē Jēzus vārdus. Dievs nodos katru mūsu lietu tiesā un īpaši visu apslēpto – grēkus, nepareizās lietas, to, ko mēs noslēpjam. Katru lietu Dievs izvedīs Savas tiesas gaismā. Tas nozīmē, ka mūsu grēki sekos mums pa pēdām. Vienīgais veids, kā mēs varam izvairīties no grēka un nepareizās rīcības sekām – nožēlot tos, pirms Dievs tos nodod tiesā.  Grēku nožēla atnes mums žēlastību un labvēlību no tā Kunga. Grēka nožēla atnes mūsu dzīvē jaunas iespējas no tā Kunga. Tāpēc pareizais dzīves veids un pareizais lēmums ir tajā, ka nožēlojam savus apslēptos grēkus, lai Dievs mūs nenotiesātu.
«Dažu cilvēku grēki ir visiem zināmi un iet viņiem pa priekšu tiesā, bet citiem grēki arī vēl seko.» (1Тim.5:24).
Šo rakstu vietu var saprast divējādi. Var saprast, ka ir acīmredzami grēki, kuru dēļ cilvēkam tūlīt kļūst kauns, un tādi grēki tūlīt tiek tiesāti. Bet ir arī apslēptie grēki, kuri vēlāk vienalga tiek atklāti. Ko tas nozīmē? Mēs ar jums nevaram noslēpt mūsu grēkus, mūsu nepareizās lietas un motīvus tā, lai tie netiktu atklāti. Tāpēc Dievs brīdina mūs, lai mēs savās sirdīs neapslēpjam nepareizās lietas, bet, lai mēs atklājam tās, pirms Dievs tās redzamā veidā dara zināmas, jo pēc tam būs par vēlu un būs kauns. Bībelē ir aprakstīti vairāki stāsti par to, kā cilvēki noslēpa savus pārkāpumus un nenožēloja tos vajadzīgajā brīdī.
  • Stāsts par Ananiju un Sapfīru beidzās ar šo cilvēku nāvi. (Ap.d.5.nod.). Viņi meloja, paturot lielu naudas summu, vienlaicīgi mēģinot radīt iespaidu, ka viņi visu darījuši pareizi. Ananija un Sapfīra nenožēloja izdarīto. Viņi to darīja slepenībā, bet viss kļuva zināms, kad Svētais Gars to atklāja. Viņiem tas beidzās ar nāvi.
  • Interesants ir stāsts, kas saistīts ar Elīsa kalpu Gehazi (2 Ķēn. grām.5.nod.). Gehazis apmānīja Naamanu, sakot viņam, ka Elīsa prasa naudu. Kad Gehazis atgriezās pie Elīsa, viņš atkal sameloja, bet nenožēloja izdarīto. Rezultātā viņš kļuva spitālīgs un tāds palika līdz sava mūža beigām.
  • Interesants ir stāts par Ahanu. (Jozua 7.nod.). Ahans paņēma no tā , kas bija ar lāstu nolemts iznīcībai, un noslēpa to savā teltī. Viņš nenožēloja to, ko izdarīja slepenībā, bet vēlāk tas nāca gaismā un tapa zināms visiem. Tā rezultātā Ahans un visa viņa dzimta tika sadedzināta ugunī nozieguma vietā.
Lūk, kas notiek ar tiem, kas nenožēlo grēkus. Mūsu nenožēlotie apslēptie grēki, agri vai vēlu kļūst zināmi. Tāpēc, Dievs aicina katru no mums atcerēties to, ka viss apslēptais kļūst zināms. Dievs dod mums iespēju nožēlot grēkus. Grēku nožēlā ir jaunu iespēju sākums. Izmantosim šīs Dieva dotās iespējas, lai katra diena mūsu dzīvē būtu Dieva žēlastības un labestības piepildītaLai Dievs jūs svētī! Turpināsim rītdien! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Patiesa kristietība – tas nozīmē parādīt Dievu savā miesā

    „ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu,…” (Ap. darbi 4:13).Pirmie Jēzus mācekļi bija drosmīgi Dievam, – viņi parādīja Viņu ar savu dzīvi, drošsirdīgi runāja par Dievu, jo tie pavadīja laiku ar Viņu.
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs

    Viens no iemesliem kāpēc Dievs pieļauj ciešanas Savu bērnu dzīvēs ir, lai pievērstu mūsu uzmanību Sev, lai mainītu un disciplinētu mūs. Mēs zinām, ka Dievs būtībā maina mūs pēc Sava vārda . „ Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi mācībai, vainas pierādīšanai, labošanai, audzināšanai taisnībā, lai Dieva cilvēks būtu pilnīgs, sagatavots katram labam darbam. ”(2.Timot.3;16-17).
  • Pateicība – pielūgsmes pamats

    Pielūgsme – tā ir dzīve, kas ziedota Dievam un ciešas attiecības ar Radītāju.Bībele saka, ka Dievs meklē Sev pielūdzējus.„ Bet stunda nāk un ir jau klāt, kad īstie dievlūdzēji pielūgs Tēvu garā un patiesībā. Jo Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz. Dievs ir Gars, un, kas Viņu pielūdz, tiem To būs pielūgt garā un patiesībā.” (Jāņa 4:23-24).
  • Upuris kā mēraukla mūsu mīlestībai! IV

    Es jums teikšu, ka dziedāt Dievam, slavēt Viņu, priecāties Viņa klātbūtnē – tas nav grūti, vienkārši domā par Viņa labvēlību, pat ja tev ir ļoti slikti, atrodi kaut ko savā dzīvē, par ko tu vari pateikties Dievam. Pat tad, kad tev šķiet, ka tavā dzīvē viss brūk un tava situācija ir vissliktākā, tik un tā turpini ticēt – tu vienkārši neesi sastapies ar situāciju, kas ir sliktāka par tavējo. Bet tad, kad tu ieraudzīsi tādu situāciju, tev šķitīs, ka tu dzīvo paradīzē.
  • Mums jābūt gataviem iet turp, kurp mūs sūtīs Dievs

    Bez tam, mums jābūt gataviem iet turp, kurp mūs sūtīs Dievs. Tātad, tādā veidā, mēs spēsim piepildīt savu aicinājumu. Padevība aicinājumam sākas ar paklausību nelielām instrukcijām, kuras Dievs mums dod caur Savu vārdu un caur mūsu pamācītājiem (skolotājiem) Kristū.Vēl ir svarīgi zināt to, ka Jēzus zina VISU un Viņam ir visa apslēptā informācija, kas nepieciešama mūsu misijas īstenošanai. Tālab, ir tik svarīgi būt paklausīgam Jēzum – Tam, Kurš zina visu!
  • Mūsu dzīvei ir jāatspoguļo Kristus dzīvība

    „Mēs visur nesam Jēzus miršanu savā miesā, lai arī Jēzus dzīvība parādītos mūsu miesā.” (2.Korintiešiem 4:10).Šīs Rakstu vietas mums parāda, ka mūsu sālījums kā zemes sālim un mūsu spēks Dievā izriet no Dieva dabas, kas plūst no mums uz citu cilvēku dzīvēm. Ja mūsos neatspoguļojas Kristus dzīvība un Viņa daba, tad kā gan varēs mainīties mūsu sabiedrība un citu cilvēku dzīves? Ja mēs grēkojam, ja dzīvojam bezdievīgu dzīvi, tad kā gan mēs citiem cilvēkiem varēsim liecināt par to, ka Kristus viņus var izglābt. Mums jāsaprot, ka tikai tā žēlastība, kas glābj mūs pašu, caur mums var izglābt arī citus cilvēkus.