Mūsu aicinājums – iet!
[dropcap]S[/dropcap]vētdienas dievkalpojuma iesākumā mācītājs Rufus uzmundrināja draudzi, – lai mēs turpinām lūgt Dievu un uzticēties Viņam itin visā. Dievs aicina Savus bērnus, lai tie bez mitēšanās lūdz Dievu (1.Tesaloniķiešiem 5:17). Bībelē ir teikts, ka cilvēkam bez mitēšanās ir jālūdz un viņš nedrīkst pagurt. Dažreiz mēs piekūstam un pārstājam lūgt. Daži cilvēki vairs neredz jēgu lūgšanai, skaidrojot to tā, ka viņi jau tik ilgi lūdz, bet nekas nav mainījies vai ir kļuvis pat sliktāk. Bet Dievs mums saka, ka viens no Dieva bērnu aicinājumiem ir – lūgt un lūgt bez mitēšanās. Dieva bērnu lūgšanā ir spēks. Mēs esam aicināti būt par Dieva balsi uz zemes, un tāpēc mums ir jālūdz un jāpavada laiks kopā ar Dievu. Mums jālūdz, balstoties uz to, ko saka Dievs Savā Vārdā, nevis balstoties uz to, ko mēs redzam vai dzirdam fiziski. Ir svarīgi, ka mēs esam pastāvīgi, ticot Dievam un pasludinot Viņa Vārdu. Lūgšana savieno mūs ar Dievu, Viņa spēku un iedvesmas avotu. Pēc lūgšanas cilvēka dzīvē ienāk mundrums un uzvara garā. Dievs mums parāda, par ko mums jālūdz: par bērniem (lai mūsu sēkla būtu stipra uz zemes); par ģimenēm; par neglābtajiem cilvēkiem – radiniekiem, draugiem, kaimiņiem u.c.; par tautām. Lūgšana par cilvēkiem ir pazīme tavai mīlestībai uz šiem cilvēkiem. Nav svarīgi, kas šodien notiek tavā dzīvē, kādas problēmas tev nākas pārvarēt, – tik un tā turpini lūgt un darīt to, ko tev saka darīt Dievs, – par to ir balva no Viņa. Mūsu dzīvē vienmēr atrodas attaisnojums, kāpēc nevaram darīt to, ko Dievs mums saka darīt. Dzīvojot uz zemes, Jēzus to zināja, un tāpēc Viņš teica, ka neviens cilvēks nevar sekot Viņam un kļūt par Viņa mācekli, ja tas neizpilda trīs nosacījumus:
- cilvēkam ir jāaizliedz sevi;
- jāņem savs krusts;
- jāseko Kristum.
„Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: “Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.” (Маteja 16:24).
