Līdzcietības spēks II

Miers jums, dārgie, mūsu rubrikas „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam” lasītāji! Vakar mēs runājām par līdzcietības svarīgumu un spēku. Mēs runājām par to, ka mums ir nepieciešams attīstīt savā sirdī žēlsirdību un līdzcietību, jo tikai ar tādu sirdi mēs spēsim, izpatīkot Dievam, kalpot cilvēkiem. Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.    
Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).
  Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos. Uz farizeju jautājumu Jēzus atbildēja:  
„Bet Viņš uz tiem sacīja: “Kurš cilvēks jūsu starpā, kam viena avs un kad tā sabatā iekrīt bedrē, to nesatvers un neizvilks ārā? Vai cilvēks nav daudz labāks par avi? Tādēļ ir gan brīv sabatā labu darīt.” (Mateja 12:11-12).
  Jēzus atbildēja, ka drīkst darīt labu, drīkst dziedināt arī sestdienā, – ja vien tavā sirdī ir līdzcietība. Var doties pat uz zemes malu, pārkāpjot vispārpieņemtās cilvēciskās normas vai noteikumus, ar nolūku, lai izglābtu cilvēka dzīvību. Ja tavā sirdī ir kaut nedaudz līdzcietības, tad tu nedomāsi par to, ko par tevi domās vai teiks citi cilvēki, vai arī par to, kas tev ir vai kā tev nav, – tu vienkārši būsi pārņemts ar domu par to, kā izglābt cilvēku, kurš iet bojā. Tieši līdzcietība lika Jēzum dziedināt slimo cilvēku.    
„Tad Viņš uz to cilvēku sacīja: “Izstiep savu roku!” Un viņš to izstiepa. Tad tā kļuva vesela kā otra.”(Mateja 12:13).
  Pēc tam, kad Jēzus paveica šo brīnumu, farizeji sāka apspriesties un meklēt to, kā Viņu nogalināt. Jēzus par to uzzināja un aizgāja, bet tauta Viņam sekoja. Jēzus dziedināja arī šos cilvēkus. Mēs redzam Dievu, Kurš līdzcietību liek augstāk par visu. Un Dievs mums kā Draudzei saka, lai mēs liekam līdzcietību augstāk par visu citu. Ja mūs vadīs līdzcietība pret cilvēkiem un vēlēšanās viņus glābt, tad mums būs lielāki rezultāti, vairāk veiksmes, tad, neatkarīgi no tā, kā mums, saistībā ar mūsu sagatavotību, vēl nepietiek, – mēs nestāvēsim uz vietas, bet virzīsimies uz priekšu. Protams, tas nenozīmē, ka mums nav jāsagatavo sevi un nav jāattīstās. Tieši līdzcietība, ar nolūku, lai varētu labāk kalpot citiem ļaudīm, mudina cilvēku vēl vairāk sevi pilnveidot. Tomēr, mūsu nepilnīgums nedrīkst mūs apturēt! Kamēr mēs domājam, spriedelējam, mēs zaudējam laiku, bet cilvēki iet bojā. Jebkurā darbā ļoti svarīgs ir ātrums. Visu, ko tu vari darīt, dari šodien un tūlīt. Esiet svētīti! Dieva mierā! Līdz rītam! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Kādas ir priekšrocības sāpju un ciešanu laikā? IV

    Lai iemācītos pareizi reaģēt uz sāpēm un problēmām, jāsaņem atklāsme par to, ka dzīvojot uz zemes, sāpes un problēmas mūsu dzīvē nekad nebeigsies. Kamēr virs zemes pastāv grēks, sāpes cilvēku dzīvēs nebeigsies. Mēs ciešam ne tikai savu personīgo grēku un nepareizās rīcības dēļ, bet citu cilvēku grēku un nepareizās rīcības dēļ.Jozua un Kālebs, kā arī visa Izraēla tautas paaudze, kura iegāja apsolītajā zemē, bija spiesti 40 gadus maldīties tuksnesī. Kālab – jo Jozua un Kālebam bija cits gars, viņi ticēja Dievam un staigāja paklausībā Viņam? Taču, citu cilvēku nepareiza lēmuma dēļ ļaudis cieta un maldījās tuksnesī 40 gadus.
  • Izturieties ar cieņu pret Dieva Vārdu! II

    „Tāpēc ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un dara, pielīdzināms gudram vīram, kas savu namu cēlis uz klints. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās šim namam virsū, nams tomēr nesabruka; jo tas bija celts uz klints. Un ikviens, kas šos Manus vārdus dzird un nedara, pielīdzināms ģeķim, kas savu namu cēlis uz smiltīm. Kad stiprs lietus lija un straumes nāca un vēji pūta un gāzās namam virsū, tad tas sabruka; un posts bija liels.” (Mateja, 7:24-27).
  • Ciešanas kā disciplīnas mērs III

    Dievs var mūs apskaidrot un mācīt caur ciešanām un sāpēm, tāpēc mums nevajadzētu mēģināt no tā vairīties. Dieva sods var mums radīt brūces, sāpes, sakāvi vai nelaimes mūsu dzīvē, bet Dievs dara to mīlestībā. Un tad, kad ir sasniegts Dieva soda mērķis, tad pats Dievs paņem prom visas problēmas, un Pats arī dziedē mūsu brūces.
  • Pārbaudījumi un kārdinājumi – tas ir tests vai eksāmens

    Ja jūs apbruņosiet sevi ar zināšanām par to, ka problēmas un kārdinājumi – tas mums visiem ir tests, pēc kura mūs gaida konkrēta balva no Dieva, tādā gadījumā, mūsos tiks atmodināta tā slepenā vēlēšanās no Dieva – vēlēšanās uzvarēt. Neviens no mums nepiedzimst ar vēlēšanos ciest sakāvi šajā dzīvē. Mēs visi gribam uzvarēt, bet nav iespējams uzvarēt tur, kur nav cīņas. Tātad, problēmas un kārdinājumi – tās ir cīņas, pēc kurām jūs sagaida vai nu sakāve, vai arī – uzvara. Caur sāpēm un pārbaudījumiem mēs labāk izprotam to cenu, kuru Jēzus ir samaksājis par mūsu atpirkšanu. „..jums ir daļa pie Kristus ciešanām…”
  • Nezināšana – ir cilvēka personīgā izvēle

    Nezināšana atdala cilvēku no Dieva dzīvības, jo viņš neko nezina par Dieva nodrošinājumu.„Savas nezināšanas dēļ un sirds apcietinātības dēļ, aptumšojušies savā sapratnē un atsvešinājušies dzīvībai, kas no Dieva” (Efeziešiem 4:18).Dēļ nezināšanas, cilvēka prāts aptumšojās, sirds apcietinās un viņš atsvešinās, atdalās no Dieva dzīvības.