Atskaitīšanās piemērs apustuļa Pāvila dzīvē II
Sveicinu jūs, dārgie lasītāji, šajā brīnišķīgajā dienā! Katru dienu Dievs rada visu jaunu un Viņa žēlastība atjaunojas priekš mums katru rītu!
Mēs turpināsim sarunu par atskaitīšanās nozīmi. Mēs aplūkojām, kā darbojās atskaitīšanās princips Jēzus dzīvē. Un vakar mēs iesākām sarunu par to, kā atskaitīšanās princips darbojās apustuļa Pāvila dzīvē. Mēs runājām par to, ka Pāvils atskaitījās. Pāvils atskaitījās Antiohijas draudzei, kuras vadība nosūtīja viņu misijas darbā. Pāvils regulāri atskaitījās par savu darbu to draudzes cilvēku priekšā, kuru pakļautībā viņu bija nolicis Dievs.
Lūk, viens no tādiem gadījumiem:
“ No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši. Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis. Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem. ” (Apust. d.14:26-28).
Šeit mēs varam redzēt, ka Pāvils atgriezās Antiohijā, kur viņš bija „Dieva žēlastībai uzticēts” misijas kalpošanā. Šis izteiciens „kur viņš, Dieva žēlastībai uzticēts” norāda uz to, ka tieši šajā draudzē Pāvils ar roku uzlikšanu tika nosūtīts misijas darbā.
Dodoties misijas kalpošanā, Pāvils neteica, ka tagad, kad viņš jau ir nozīmēts ar roku uzlikšanu misijas kalpošanā, viņš ir brīvs un nevienam viņam nav vairs jāatskaitās. Tajā laikā Pāvils jau bija nobriedis kalpotājs, kas bija dibinājis jau vairākas draudzes. Taču neraugoties uz visu to, viņš turpināja atskaitīties. Pāvils atgriezās, lai atskaitītos Antiohijas draudzei – vietā, no kurienes viņu izsūtīja misijas darbā – un pie tiem cilvēkiem, kuru pakļautībā viņu bija nolicis Dievs. Vēl vairāk, Pāvils atskaitījās arī apustuļiem Jeruzālemē, kuru priekšā viņš atskaitījās par to, kā norit viņa kalpošana.
„bet es nogāju, sekodams atklāsmei, un cēlu viņiem priekšā to evaņģēliju, ko es sludinu pagāniem, bet sevišķi tiem, ko uzskatīja par vadoņiem, lai manas gaitas nav vai nebūtu bijušas veltīgas ” . (Gal. 2:2).
Mēs redzam, ka Pāvils pat pēc 14 gadiem atkal nāca uz Jeruzālemi, lai atskaitītos. Visus šos gadus viņš pastāvīgi atradās varas pakļautībā, kur Dievs viņu bija nolicis. (skat. Apust.d..15: 1-29).
Pāvilam bija apustuļa aicinājums — kalpot pagāniem. Pamatā viņš kalpoja pagāniem, taču tai pat laikā, viņš atskaitījās apustuļu priekšā, kuri bija bijuši kopā ar Jēzu. Pāvils atskaitījās viņu priekšā par to, ko viņš mācīja, neskatoties uz to, ka viņš saņēma atklāsmes tieši no Paša Kunga Jēzus Kristus.
„Jo es jums apliecinu, brāļi: tas evaņģēlijs, kuru es jums esmu pasludinājis, nav cilvēku izdomāts. Es to arī neesmu saņēmis no kāda cilvēka, nedz kāds man to ir mācījis, bet Jēzus Kristus man to ir atklājis. ” . (Gal.1:11-12).
Kāpēc Pāvils tā rīkojās? Pāvils gribēja, lai cilvēki, kuru varas pakļautībā viņš bija nolikts, novērtē viņa dzīvi un to, ko viņš darīja un ko viņš mācīja. Pāvilam bija svarīgi zināt, vai tas ko viņš dara ir pareizi vai nē, vai tas ir no Dieva, vai arī ir kādas novirzes no Dieva standartiem.
Tieši Pāvils rakstīja Korintas draudzei šādus vārdus:
„Bet pravieši lai runā divi vai trīs, un citi lai apspriež. ”. (1 Kor.14:29).
Ko viņš ar to domāja? Pat praviešiem, kuri paziņo, ka dzird vārdu no Tā Kunga, ir jāļauj citiem nobriedušiem brāļiem Kungā apspriest šos pravietojumus. Tā arī ir sava veida atskaitīšanās.
Pāvils bija gatavs, lai viņu palabo, ja viņam nav taisnība, tāpēc ka viņš atradās garīgās varas pakļautībā. Lūk, kāpēc Dievs varēja vareni darboties un virzīties Pāvila dzīvē.
Visu to mēs varam mācīties no Pāvila un tad Dievs varēs varenā veidā pagodināties arī mūsu dzīvēs.
Turpināsim sarunu par šo tēmu rīt!
Bagātīgas jums Dievs svētības!
Mācītājs Rufus Adžiboije
