„ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu,…” (Ap. darbi 4:13).
Pirmie Jēzus mācekļi bija drosmīgi Dievam, – viņi parādīja Viņu ar savu dzīvi, drošsirdīgi runāja par Dievu, jo tie pavadīja laiku ar Viņu.
Tēvā – tas nozīmē atrasties tuvu Tēva sirdij vai pie Tēva krūts.
„Viens no Viņa mācekļiem sēdēja pie Jēzus krūtīm, to Jēzus mīlēja.”( Jāņa 13:23).
„ Pie krūtīm” un „Tēvā”- šiem vārdiem ir viena sakne. Tālab tur, kur ir rakstīts „pie krūts” varētu rakstīt arī „Tēvā”.
Tagad, Jēzus aicina katru ticīgo sekot Viņa piemēram un caur savu dzīvi demonstrēt Dievu citiem cilvēkiem. Jēzus parādīja Dievu divos veidos:
• caur Savu dzīves veidu (raksturu)
un
• caur Saviem darbiem(dāvanām).
Jēzus dzīvo manā miesā, tālab, man ir jādemonstrē šī dzīve citiem. Jēzus nedemonstrēja Sevi, bet demonstrēja Tēvu un darīja Viņa gribu. Dievs Savā vārdā saka, ka to, kurš pagodinās Viņu, to arī Viņš pagodinās. Neviens nevarēs salauzt vai pazemot cilvēku, kuru nostiprina un paaugstina Dievs.
„ Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās. Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.” (2.Korintiešiem 2:14-15).
„ Jo bauslība ir dota caur Mozu, bet žēlastība un patiesība nākusi pasaulē caur Jēzu Kristu. Dievu neviens nekad nav redzējis. Vienpiedzimušais Dēls, kas ir pie Tēva krūts, Tas mums Viņu ir darījis zināmu.” (Jāņa 1:17-18).
Bauslība nekad nevar izglābt cilvēku, jo bauslība atklāj vai parāda cilvēka grēcīgo dabu. Bauslība tika dota tālab, lai cilvēki apzinātos savu nepieciešamību pēc Dieva, pēc Viņa palīdzības.
1. Es nevaru viņam piedot.
· Tu to nevari, bet Dievs var to izdarīt caur tevi.
2. Ja es viņam piedošu, tad viņš mani izmantos vai arī domās, ka es atbalstu viņa grēku.
· Piedošana nav atkarīga no tā, vai šis cilvēks ir piedošanas cienīgs vai nē. Piedošana nav atkarīga arī no tava pāridarītāja grēku nožēlas vai viņa izmainītās sirds. Mēs piedodam tikai tālab, ka mums pašiem ir piedots pēc Dieva varenās žēlastības.
Beidz attaisnot savu aizvainojumu.
Ja mēs attaisnojam savu aizvainojumu, mums ir grūtāk tikt galā ar šo aizvainojumu. Savukārt, ja mēs izsūdzam jebkādu aizvainojuma izpausmi un uzlūkojam to kā grēku Dieva priekšā, tad mēs nostājamies uz piedošanas ceļa. Iespējams, ar mums ir rīkojušies negodīgi, bet tas tik un tā nedod mums tiesības nepiedot. Ja mūsu reakcija uz notiekošo nav tīkama Dievam, – un nepiedošana nekad nevar Dievam patikt, – mums ir jānožēlo šis grēks un jālūdz Viņam piedošana.
Nepiedošana izārda Dievišķo saikni vai savstarpējās attiecības un atnes šķelšanos Kristus Miesā.
Šodien Jēzus Kristus Draudzē ir liels haoss aizvainotu cilvēku dēļ. Daudzi cilvēki nav spējīgi komunicēt un celt savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem bailēs no atstumtības un aizvainojuma dēļ. Daudzi cilvēki nepiedošanas dēļ uzceļ ap sevi milzīgu sienu. Tādi cilvēki saņem jaunas „atklāsmes”, kuras arvien vairāk un vairāk attālina viņus no citiem cilvēkiem un padara tos pasīvus draudzē.
Nepiedošana dod vietu sātanam mūsu dzīvē un draudzē.
Bībele aicina mūs nedot vietu sātanam. Nepiedošana ir viens no veidiem, kā mēs varam dot vietu sātanam.
„Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.”(Efeziešiem 4:26-27).
Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus.
Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.
