Dievs vēlas, lai Viņa bērni dzīvotu mīlestībā, vienotībā un sadarbībā cits ar citu
Mums ir nepieciešams konsekvents atbalsts un uzmundrinājums no citu cilvēku puses.
„Tāpēc iepriecinait cits citu, kā jūs to jau tagad darāt!”(1.Tesaloniķiešiem 5:11).
Mums ir nepieciešams konsekvents atbalsts un uzmundrinājums no citu cilvēku puses.
„Tāpēc iepriecinait cits citu, kā jūs to jau tagad darāt!”(1.Tesaloniķiešiem 5:11).
Mēs staigājam ne tikai Dieva priekšā, bet nesam atbildību arī cits cita priekšā. Kad mēs labprātīgi darām visu to, uz ko mūs aicina Bībele, – tas ļauj mums mainīties un garīgi pieaugt. Un mēs runājām par to, ka parasti, lai izrādītu efektīvāku atbalstu cits citam, draudze ir sadalīta nelielās grupās vai mājas grupās.
Lai saņemtu to, kas nepieciešams veselīgai garīgajai dzīvei, ļoti svarīgi ir būt par atvērtu grāmatu. Citi cilvēki var vērot tevi un izzināt tevi. Bet, ja tu esi aizvērts attiecībā pret citiem cilvēkiem, tad tu nevarēsi saņemt palīdzību caur satikšanos šajās nelielajās grupās.
Jēzus Kristus draudze – tā ir vieta, kurā mēs atskaitāmies cits cita priekšā, nevis vieta, kur katrs dara to, ko viņš grib. Jaunajā Derībā ir ierakstīti daudzi Dieva baušļi, kuros bieži vien ir sastopams vārdu savienojums „cits citu”. Tas liecina par to, ka mēs staigājam ne tikai Dieva priekšā, bet esam atbildīgi arī cits cita priekšā.
Piemēram, virknē Rakstu vietu ir teikts, lai mēs mīlam viens otru.
Atskaitīšanās kāda priekšā dara mūs stiprus un vieno ar citiem ticīgajiem, kā arī izslēdz no mūsu vidus mentalitāti, kura saucas „Es esmu vientuļa sala(atsevišķa sala)”, kuras dēļ šodien ļoti bieži cieš Kristus Miesa.
Dievs negrib, ka tu esi sala, kas atrodas atstatus un neatkarīgi no citiem brāļiem un māsām Kristū.
Mēs esam atbildīgi ne tikai par to, lai paši atskaitītos citu priekšā, bet arī par to, lai aicinātu citus ticīgos Kristus Miesā uz atskaitīšanos un palīdzētu viņiem tajā.
Atskaitīšanās – tā ir sirsnīga atzīšanās vai sava kristīgā ceļa noslēpumu atklāšana citu cilvēku priekšā pastāvot uzticēšanās atmosfērai. Tādejādi, mēs būsim gatavi sniegt atskaiti par to, ko mēs reāli darām ar savu dzīvi, ko mēs saprotam vai nesaprotam, kādās mūsu dzīves sfērās mēs joprojām esam vāji un kur mums ir vajadzīga palīdzība. Atskaitoties citu priekšā, mēs varēsim atbildēt par to, pieaugam mēs vai arī nē. Pastāvot atskaitīšanās sistēmai, mēs varēsim atskaitīties par to, ko mēs mācāmies, – ar mērķi saņemt piekrišanu(atzinību) atbalstu vai pamācību.
Tātad, mums ir jāatskaitās vienam otra priekšā tāpēc, lai mēs būtu veseli ticīgie. Mēs nevaram dzīvot kā vientuļa sala un būt neatkarīgi no citiem brāļiem un māsām Kristū.
Mēs esam aicināti staigāt ne tikai Dieva priekšā, bet arī citu ticīgo priekšā.
„Jo nepilnīga ir mūsu atziņa un nepilnīga mūsu pravietošana. Bet, kad nāks pilnība, tad beigsies, kas bija nepilnīgs. Kad biju bērns, es runāju kā bērns, man bija bērna tieksmes un bērna prāts, bet, kad kļuvu vīrs, tad atmetu bērna dabu. Mēs tagad visu redzam mīklaini, kā spogulī, bet tad vaigu vaigā; tagad es atzīstu tik pa daļai, bet tad atzīšu pilnīgi, kā es pats esmu atzīts.”(1.korintiešiem 13:9-12).
Vai atceraties, ka mēs līdz šim runājām par to, ka pirmā izmainīta cilvēka pazīme ir viņa izmainītā attieksme pret citiem cilvēkiem. Tas, ka Jāzeps bija mainījies, mēs redzam pēc viņa attieksmes pret brāļiem. Iedomājieties, ka tieši šie cilvēki pārdeva Jāzepu verdzībā, un tieši viņu dēļ Jāzeps izgāja cauri sāpēm, bēdām, zaudējumiem, pārbaudījumiem un nopietnām problēmā. Un tagad, brāļi nāk pie Jāzepa pēc palīdzības, un viņš dod tiem visu nepieciešamo bez maksas, bez vēlēšanās atriebties par sevi. Tas viss notiek tāpēc, ka Jāzeps bija mainījies un bija brīvs no nepiedošanas, rūgtuma un aizvainojuma.
Savu attieksmi pret Dievu mēs paužam caur mīlestību, prieku un mieru.
Savu attieksmi pret citiem cilvēkiem mēs paužam caur pacietību, laipnību, labprātību vai žēlsirdību.
Savu attieksmi pret sevi mēs paužam caur ticību, lēnprātību un atturību.
Tikai Dievs zina patieso mūsu sirds stāvokli (sirds saturu), un Viņš vēlas palīdzēt mums ielūkoties savā sirdī ar to savstarpējo attiecību palīdzību, kurās mēs esam iesaistīti. Mūsu uzvedība, uzskati, darbība un bezdarbība, vārdi – tas viss izsauc dabīgu reakciju, kura tad arī nosaka mūsu garīgā brieduma līmeni.