Ikdienas vārds

Dievs sekoja Savam mērķim – mainīt Sava pravieša un kalpa raksturu.

Dievs vēlas mainīt arī mūs. Un lai to darītu, ja būs nepieciešams, Viņš pieļaus nopietnus sarežģījumus mūsu dzīvē. Ja būs nepieciešams, Dievs var izārdīt tās lietas, kas traucē mums mainīties, jo Viņam nav problēmu tās radīt no jauna.

Kādam nolūkam Dievs mūs izglāba? Uz ko Viņš mūs aicina? Kālab mēs apmeklējam draudzi?

Pārdomājiet šos jautājumus. Kas ir mainījies tavā kā ticīgā dzīvē pēdējo divu gadu laikā? Pārdomā nopietni šo jautājumu. Nevajag steigties, apgalvot, ka tu mainies. Atzīmē uz papīra visu to, attiecībā uz ko tu esi mainījies. Ja tevī patiesi ir notikušas pārmaiņas, tad tās būs acīmredzamas un konkrētas pārmaiņas. Kā ticīgais kurš apmeklē draudzi, lasa Bībeli, lūdzas Dievu un klausās lieliskas mācības un svētrunas, – kādās sfērās tu esi mainījies pēdējo 5 gadu laikā?

Nav nekādu šaubu par to, ka Dievs var mainīt mūsu apstākļus pat līdz tam, kā mēs sākam saukt uz Viņu lūgšanā. Lieta tajā, ka Dievam ir grūtāk mainīt mūs, nekā mūsu apstākļus. Līdzko mēs sākam mainīties, tā tūlīt pat sāk mainīties arī mūsu apstākļi.

Ko ietver sevī šis vārds „viss”? Absolūti visu, kas šobrīd notiek tavā dzīvē!

Dievs dzenas pēc noteikta mērķa, tālab, lai sasniegtu šo mērķi, Viņš izmanto pat mūsu dzīves apstākļus. Dievs pieļauj mūsu dzīvē noteiktas lietas, situācijas tālab, lai mainītu un pārveidotu mūs un mūsu raksturu, lai mēs kļūtu līdzīgi Jēzum Kristum.

Kas ir māceklis? Māceklis – tas ir cilvēks, kurš, saprotot to, ka tam nepieciešams pieaugt un uzkrāt zināšanas, mācās no kāda cita. Māceklis – tas ir tas, kurš seko mācībai un sava skolotāja(mācītāja) dzīvei. Māceklis atdarina un vēlāk kļūst tāds, kā viņa skolotājs(mācītājs).

Mēs ļoti bieži uzstājamies pret pārmaiņām. Mēs liekam šķēršļus pārmaiņām, mēs izrādām pretošanos pārmaiņām, jo esam būtnes ar milzum daudz ieradumiem. Ja mums kaut kas šķiet neparasts, – tas mums ļoti nepatīk. Vai tā nav? Tas, kas mums nav ierasts, – biedē mūs. Mums patīk dzīvē iekārtoties ērtāk, un ja kaut kas iztraucē šo ērto stāvokli, tad mēs no visa sava spēka sākam cīnīties pret to.

Tomēr, Dievs katru cilvēku aicina uz pārmaiņām.

Kam jūs esat ziedojušies savā dzīvē? Kam jūs sekojat savā dzīvē? Kas virza jūsu dzīvi? Kas nosaka jūsu draudzību ar cilvēkiem? Kas jums sagādā milzīgu prieku šai dzīvē? Vai jūsu ziedošanās ir saistīta ar Dieva mūžīgo mērķi un Viņa gribu jūsu dzīvei?

Jēzus priecājas līdz pat šim brīdim, – kad Dieva griba uz zemes piepildās tāpat, kā debesīs.

Vai nevēlaties sagādāt Dievam vairāk prieka? Tad ziedojiet sevi tam, lai atrastu un piepildītu Viņa gribu savai dzīvei.

Piemēram, jūs varat ziedot savu dzīvi tam, lai darītu visu iespējamo priekš tā, lai pievilktu grēciniekus Debesu Valstībai. Līdz pat šim brīdim debesis priecājas ik reiz, kad uz zemes kaut viens grēcinieks nožēlo grēkus.

Eksistē milzum daudz lietu, kuras rada cilvēkiem prieku, un tas ir labi. Taču, Jēzus Savu mācekļu uzmanību vērsa uz to, ka viņu priekam ir jābūt balstītam uz mūžīgām vērtībām un mūžīgiem mērķiem. Priecāties par pārejošām lietām – tas vēl nav patiesais prieks. Īstais prieks ir tad, kad jūs varat sasaistīt visus notikumus savā dzīvē ar mūžīgā mērķa piepildīšanu, mērķa, kura dēļ jūs dotajā mirklī pat esat gatavi ciest.

Jēzus, kā mūsu Piemērs, izvēlējās draudzību nebalstoties uz to, vai dotais cilvēks ir viņa radinieks vai arī nē, vai šis cilvēks ir bagāts vai nabags, vai viņš ir grēcinieks vai arī morālists. Jēzu interesēja tikai viens – vai cilvēks grib piepildīt Dieva gribu vai arī nē. Ja jā, tad tāds cilvēks ir Viņam „gan brālis, gan māsa un māte”. Ja savukārt nē, tad tādam cilvēkam Jēzus varēja vien palīdzēt ieraudzīt dzīves jēgu un savienoties ar savu Radītāju. Tomēr par Viņa labākajiem draugiem kļuva tie, kuri vēlējās piepildīt Dieva gribu savā dzīvē.