Ikdienas vārds

„Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas. „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē ļaut augšāmcelšanās dzīvībai, kas mājo mūsos, laist savas saknes. Ja mēs barojam savu veco grēcīgo dabu, tādejādi mēs stiprinām to, un, kā rezultāts tam var būt tas, ka šī vecā grēcīgā daba aprīs augšāmcelšanās dzīvību, kas ir mūsos. Taču, ja mēs domājam par to, kas augšā un meklējam to, kas augšā, tad mēs spēsim gūt uzvaru pār grēku un veco dabu.

Kad cilvēks dzird, ka viņam vajag nogalināt savu miesu, tad bieži vien viņš sev saka: „Es to nevaru izdarīt!” Tā ir tava vecā iekšējā cilvēka balss. Bet, es gribu dalīties ar tevi prieka vēstī: Bībele saka, ka tad, kad parādīsies Kristus, tu līdz ar Viņu parādīsies godībā, un šī jaunā dzīvība kļūs par dzīvību ar pārpilnību. Ja mēs būsim sadraudzībā ar Dievu, meklēsim to, kas augšā un pārdomāsim par Viņu, tad Kristus noteikti atklāsies(būs redzams) mūsu dzīvē.

Vai tad tu esi spējīgs izdarīt to, ko var izdarīt tikai Svētais Gars? Nē! Taču, ja mēs pastāvīgi, ar atsegtām sejām lūkosimies uz Tā Kunga godību, tadSvētais Gars varēs pārvērst mūs Viņa līdzībā no godības uz godību.

Esmu pamanījis, ka problēma nav tajā, ka mēs nenākam pie Dieva, bet tajā, ka mēs neesam pastāvīgi savā sadraudzībā ar Viņu. Iespējams, tev mēdz būt laiks, kad tevi apmeklē iedvesma, un tev gribas tuvoties un būt sadraudzībā ar Dievu. Taču, šī vienreizējā vai arī ļoti retā cēlā rīcība, būtībā, neko nemaina. Mums visiem ir vajadzīga pastāvība! Svētais Gars, tavas sadraudzības laikā ar Dievu, strādās pie tevis, pie tavas sirds, pie tava rakstura, pie tavām attiecībām, pie tavas domāšanas, un, galu galā, tu izmainīsies un pārveidosies.

Dievs vēlas, lai mēs atklājam sevi Viņā. Nav iespējams izzināt savu potenciālu, uzzināt, kādu Dievs tevi ir radījis, bez Paša Dieva. Tālab, šodienas saruna būs par sadraudzību ar Dievu.

Bez sadraudzības ar Dievu, tu nekad nespēsi izzināt vai noteikt, kas tu patiesībā esi.

„Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.”

(Kolosiešiem 3:1-3).

Mums ir jāsaprot tas, ka Jēzus mācekļi nebija pilnīgi, tieši otrādi, viņi bija vienkārši cilvēki, ar smagiem raksturiem. Jēzus negaidīja to brīdi, kad tie kļūs pilnīgi, bet sūtīja viņus kalpot cilvēkiem. Citu mācekļu Viņam vienkārši nebija, tālab, Jēzus strādāja ar to, kas Viņam bija. Tas ir tieši tas, uz ko šodien Jēzus aicina katru no mums, – tos, kuri sauc sevi par Viņa mācekļiem. Jēzus vēlas, lai Dieva bērni būtu līdzcietības pilni, un tie varētu iet, ļaujot Dievam caur sevi pieskarties citiem cilvēkiem.

Ja mēs redzam, ka cilvēks fiziski iet bojā, – mēs darām visu, lai viņu glābtu. Taču, bieži vien mēs nezinām vai arī līdz galam neizprotam to, ka visi neglābtie cilvēki ir garīgi slimi, un tie iet bojā, un viņiem ir nepieciešama glābšana. Mums ir jāizdara viss iespējamais, lai viņus glābtu. Šim nolūkam, mūsu sirdij ir jābūt piepildītai ar mīlestību un līdzcietību pret šiem neglābtajiem cilvēkiem.

Kad kāds rakstu mācītājs Jēzum pajautāja: „Kāds ir pats augstākais bauslis?” Jēzus viņam atbildēja:

1-mais bauslis – „Mīli Dievu!”

2-rais bauslis – „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu!”

Tad, kad tevi vada līdzcietība un mīlestība pret cilvēkiem, tu vairs netērē laiku tam, lai iztirzātu savus trūkumus. Tavi trūkumi nevar apturēt tavu kalpošanu cilvēkiem.

„Un, kad Jēzus no turienes aizgāja, Viņš redzēja vienu cilvēku, vārdā Mateju, pie muitas būdas sēžam un saka uz to: “Nāc Man pakaļ.” Un tas cēlās un sekoja Viņam. Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, redzi, daudz muitnieku un grēcinieku nāca un sēdēja līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem pie galda. Kad farizeji to redzēja, tie sacīja Viņa mācekļiem: “Kāpēc jūsu Mācītājs ēd kopā ar muitniekiem un grēciniekiem?” Bet Viņš, to dzirdēdams, sacīja: “Ne veseliem vajag ārsta, bet slimiem. Bet jūs eita un mācaities, ko tas nozīmē: Man patīk žēlastība un ne upuris. Jo Es neesmu nācis aicināt taisnos, bet grēciniekus.”(Mateja 9:9-13).

Aplūkosim šodien kādu fragmentu no Rakstiem.

Un no turienes Viņš aizgāja un iegāja viņu sinagogā. Un redzi, tur bija cilvēks ar sakaltušu roku, un tie Viņam vaicāja, sacīdami: “Vai ir brīv sabatā dziedināt?” – ka tie Viņu varētu apsūdzēt.(Mateja 12:9-10).

Mēs redzam šajā fragmentā slimu cilvēku, kuram bija nokaltusi roka. Tur bija arī farizeji, kuri zināja, ka Jēzus noteikti dziedinās šo cilvēku. Bet viņi tik un tā uzdeva Jēzum jautājumu, lai apsūdzētu Viņu. Un tas viss tikai tālab, ka farizeji dzīvoja pēc likuma burta, un brīvības likums paverdzināja viņus un pārvērta tos bezjūtīgos reliģiozos cilvēkos.

Ja mēs palūkosimies uz Jēzus dzīvi kā uz Dieva līdzību, – un tieši Jēzus mums parādīja(atklāja) Dievu, – tad mēs ieraudzīsim, ka Jēzus bija līdzcietības pret cilvēkiem vadīts. Ja arī mēs būsim līdzcietības vadīti, tad mēs nekad nepaliksim bez darba, un, pats galvenais, nebūsim neauglīgi.

Mūsu pasaule ir problēmu pilna, un Dievs mūs aicina tieši uz to, lai mēs risinātu šīs problēmas. Mēs esam Viņa pārstāvji uz šīs zemes. Mēs esam Jēzus Kristus Miesa šeit uz zemes, tālab, visu, ko Dievs dara uz zemes, Viņš dara tikai caur mums.

„Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti. Svētīgi lēnprātīgie, jo tie iemantos zemi. Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti. Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību. Svētīgi sirdsšķīstie, jo tie Dievu redzēs. Svētīgi miera nesēji, jo tie tiks saukti par Dieva bērniem. Svētīgi taisnības dēļ vajātie, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi jūs esat, ja jūs lamā un vajā un ar meliem par jums runā visu ļaunu Manis dēļ. Esiet priecīgi un līksmi, jo jūsu alga ir liela debesīs, jo tā tie vajājuši praviešus, kas pirms jums bija”. (Mt.5:3-12)

atru reizi, kad te šķiet, ka tev vairs nav spēka, uzliec rokas uz savas sirds un ja tā vēl pukst-tas nozīmē, ka Dievs vēl strādā tavā dzīvē. Viņam ir varens plāns tavai dzīvei. Tevi gaida vēl daudz svētību.

Dievs ir labs pret mums! Laiks tik ātri skrien! Vēl ir tik daudz nepadarītu lietu! Tāpēc mums ir jānovērtē laiks un jādara tikai tas, kas ir pats svarīgākais. Mums ir jāatbrīvojas no jebkādas nevajadzīgas skriešanas un neproduktīvas laika pavadīšanas.

Dievs saka mums kā Draudzei, kā ticīgajiem, ka laiks ir īss, un visu ko mēs varam darīt, mums ir jādara jau tagad, neatliekot to uz rītu, negaidot to momentu, kad mēs būsim gatavi tam, vai arī kad katrs no mums garīgi pieaugs.