* Jēzus Kristus
Marka evanģēlijā mēs varam lasīt:
“Un otrā dienā, kad tie no Betānijas izgāja, tad Viņam gribējās ēst. Un, ieraudzījis no tālienes kādu vīģes koku, kam bija lapas, Viņš piegāja pie tā, vai tanī ko neatrastu; un, pie tā piegājis, Viņš neatrada nekā kā vien lapas, jo nebija vīģu laiks… Un, rīta agrumā garām iedami, tie redzēja to vīģes koku nokaltušu no pašām saknēm. Un Pēteris atminējies Jēzum sacīja: “Mācītāj, redzi, tas vīģes koks, ko Tu esi nolādējis, ir nokaltis.” (Маrka 11:12-13; 20-21)
Jēzus nolādēja vīģes koku, un tas nokalta. Dzirdot no Tēva, kas jādara, Jēzus pieņēma to kā atklāsmi, noticēja tam, ko Viņam teica Tēvs, pasludināja to, un gāja tālāk darīt tos darbus, kas Viņam tika uzticēti. Un Dievs apstiprināja to, ko Viņš Jēzum bija parādījis.
* Pāvils
Apustuļu darbu grāmatā mēs lasām par cilvēku ar slimām kājām.
“Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis. Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam, sacīja skaļā balsī: “Celies stāvus uz savām kājām!” Un viņš uzlēca un staigāja.” (Apustuļu darbi 14:8-10)
Pāvils ieraudzīja cilvēku, kuram bija ticība par savu dziedināšanu. Mēs redzam, ka Pāvils pieņēma atklāsmi no Dieva par šī cilvēka dziedināšanu, noticēja, pasludināja un redzēja dziedināšanas dāvanas izpausmi. Mācītājs ieteica patstāvīgi izlasīt un pārdomāt par Jāņa evaņģēlija 5.nodaļu un Apustuļu darbu 3.nodaļu. Šajās Rakstu vietās tiek runāts par Svētā Gara dāvanu izpausmēm.Mācītājs Rufus teica, ka nākamajos dievkalpojumos viņš mācīs par to, kā mēs varam saņemt atklāsmi no Dieva. Dievs vēlas runāt ar Saviem bērniem, tāpēc mums ir jāattīsta attiecības ar Svēto Garu. Ja mēs uzmanīgi pētīsim Svētā Gara darbību, tad mēs ieraudzīsim, ka Svētais Gars vienmēr runā. Pirms Savas uzņemšanas debesīs Jēzus teica, ka Viņš sūtīs Svēto Garu, kurš mums mācīs un vadīs visā patiesībā (Jāņa 14:26; Jāņa 16:13). Svētais Gars runā, bet man ir jānoskaņo savs gars, lai dzirdētu Viņa balsi. Bībelē ir teikts:
“Šis pats Gars apliecina mūsu garam, ka esam Dieva bērni.” (Romiešiem 8:16)
Vārds „apliecina” – tā ir darbība, kas ir nepabeigta un pastāvīgi turpinās. Dievs vēlas ar mums būt PASTĀVĪGĀ sadraudzībā, lai atklātu mums Savu sirdi un gribu. Caur sadraudzību Dievs mūsu sirdīs dēsta dievišķas domas, idejas, vēlēšanās, jūtas, plānus, virzienus, Savu gribu. Dievs vēlas, lai mēs esam atvērti tam, ko Viņš mums teiks. Dievs mums ir dāvājis jaunu valodu, kurā mēs varam lūgt garā. Lūgšana garā ir līdzīga katalizatoram, kas paātrina cilvēka spēju uzņemt dievišķu ieguldījumu sava garā. Būsim dedzīgi par gara dāvanām un praktizēsim tās savā dzīvē, vingrināsimies lūgt garā, lai mūsu dzīves būtu izmainītas un mēs varētu paveikt varoņdarbus Dievam un paplašināt Dieva Valstību uz šīs zemes.
