Ikdienas paklausība Dievam dažādos dzīves jautājumos aizvedīs tevi pie tava aicinājuma

Sveicinu jūs šajā brīnišķīgajā dienā, Dieva radītajā dienā! Katra jauna diena – ir Dieva dāvana cilvēkiem, kuri dzīvo uz šīs zemes. Dievs radīja katru cilvēku noteiktam mērķim. Un šī mērķa piepildīšanai, Viņš iedalīja KATRAM Savas dāvanas un talantus. Dievs – ir dažādības Dievs, tāpēc talanti, kurus Viņš tik dāsni iedalījis cilvēkiem, ir ļoti dažādi.Atkal vērsīsimies pie Jēzus līdzības par talantiem.
„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,  un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.  Tūlīt nogāja tas, kas bija dabūjis piecus talentus, darbojās ar tiem un sapelnīja vēl piecus.  Tā arī tas, kas bija dabūjis divus, sapelnīja vēl divus klāt.  Bet tas, kas bija dabūjis vienu, aizgāja un ieraka to zemē un tā paslēpa sava kunga naudu.  Bet pēc ilga laika šo kalpu kungs atnāca un sāka norēķināties ar tiem.  Tad atnāca tas, kas bija dabūjis piecus talentus, atnesa vēl piecus un sacīja: kungs, tu man iedevi piecus talentus; redzi, es sapelnīju vēl piecus.  Un viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.  Arī tas, kas bija dabūjis divus talentus, atnāca un sacīja: kungs, tu man iedevi divus talentus; redzi, es sapelnīju vēl divus.  Viņa kungs sacīja tam: labi, tu godīgais un uzticīgais kalps. Tu esi bijis uzticīgs pār mazumu, es tevi iecelšu pār daudzumu. Ieej sava kunga priekā.  Bet atnāca arī tas, kas bija dabūjis vienu talentu, un sacīja: es pazīstu tevi kā bargu cilvēku, tu pļauj, kur neesi sējis, un salasi, kur neesi kaisījis.  Es baidījos un aizgāju un apraku tavu talentu zemē. Te viņš ir, ņem savu mantu.  Bet viņa kungs atbildēja tam un sacīja: tu blēdīgais un kūtrais kalps. Ja tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis,  tad tev vajadzēja dot manu mantu naudas mainītājiem; es pārnācis būtu saņēmis savu naudu ar augļiem.  Tāpēc ņemiet viņa talentu un dodiet to tam, kam ir desmit talentu.  Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.  Un nelietīgo kalpu izmetiet galējā tumsībā, tur būs raudāšana un zobu trīcēšana.”(Мat.25:14-30).
Diemžēl latviešu tulkojuma, 30. pantā, nav ietverts ļoti svarīgs teikums: „Pasakot šo, pasludināja: kam ausis ir, lai dzird!” (šis teikums ir gan krievu, gan angļu Bībeles tulkojumos)Esiet uzmanīgi uz to, par ko mēs šodien runāsim.Mūsu potenciāla avots ir Dievs.
„Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu…” (Мat.25:14).
No šīs rakstu vietas mēs redzam, ka Kungs SAAICINĀJA savus kalpus. Šeit iet runa par aicinājumu.Tavs aicinājums – ir no Tā Kunga. Dievs ir tava aicinājuma iniciators. Dievs mūs aicina. Dievs aicina katru cilvēku. Ļoti svarīgi, ko mēs darām ar savu aicinājumu. Ļoti svarīgi ir saprast, ka ne mēs sevi aicinām, bet Dievs aicina. Dievs redz to, ko mēs varam darīt, tāpēc, ka Dievs zina, ko Viņš mums ir iedalījis. Dievs aicina katru cilvēku un katram cilvēkam Viņš ir iedalījis visu nepieciešamo, lai varētu piepildīt savu aicinājumu. Tāpēc, mums nevajadzētu jokot jautājumā par aicinājumu, – mums ir jāstaigā savā aicinājumā. Jāņa evaņģēlija 15: 16, Jēzus saka:
„Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus un jūsu augļi paliek, jo visu, ko jūs Tēvam lūgsit Manā Vārdā, Viņš jums dos.”
Kāds domā: „Kā es uzzināšu savu aicinājumu?” Daudzi cilvēki, līdz pat šim brīdim spriež tā: „Ja, es zinātu savu aicinājumu, es atbildētu uz šo aicinājumu. Visa bēda ir tajā, ka es nezinu savu aicinājumu.”Es pacentīšos atbildēt uz šiem jautājumiem un līdzīgiem spriedumiem.Es iesaku katram cilvēkam, kurš vēl nezina savu aicinājumu, būt paklausīgam Dievam ikdienas līmenī. Ja tu katru dienu staigāsi paklausībā Dievam, tad tu uzzināsi, kāds ir tavs aicinājums un tu sadzirdēsi no Dieva uz ko Viņš tevi aicina.Ikdienas paklausība Dievam, aizvedīs cilvēku pie sapratnes par savu aicinājumu. Lielā aina vai globālais projekts sastāv no vairuma mazu detaļiņu. Ir viena paruna: „Ceļojums uz kilometru, iesākās no centimetra, no pirmā soļa.”Grēku nožēla – ir ceļa pirmais solis. Pēc tavas grēku nožēlas, Jēzus ir kļuvis par tavu Kungu. Ko tas nozīmē? Jēzus kundzība paredz to, ka tiks izpildīts tas, ko Viņš tev saka darīt.Ikdienas paklausība Dievam dažādos dzīves jautājumos aizvedīs tevi pie tava aicinājuma.Rīt turpināsim sarunu par to!Ar Dievu!Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Tava dāvana (spējas vai talants) atradīs tev vietu! III

    Mēs ar jums runājām par to, ka viss lielais vai varenais sākas ar mazumu, – liela(diža) personība, liela kalpošana, vareni sasniegumi, liela vai plaša ietekme.Viss sākas ar to, ka cilvēks sāk darīt to, ko viņš var vai spēj, un viņš dara to no visas savas dvēseles, kā Tam Kungam, ticībā un ar pastāvību.Rezultāts tādai attieksmei pret dzīvi vienmēr būs balva no Dieva. Tāds cilvēks noteikti būs Tā Kunga svētīts un paaugstināts. Tāda cilvēkadāvana(talants vai spējas) noteikti atradīs viņam vietu kopējā Dieva ainā, Kristus Miesā.Cilvēka dāvana(talants vai spējas) piešķirs viņam plašumu un pietuvinās augstmaņiem, – tas ir princips, kurš parādīts Bībelē, gan caur Bībeles mācību, gan arī balstoties uz Bībeles varoņu dzīvēm.
  • Noslēgums par sāpju un ciešanu potenciālajām priekšrocībām

    Mēs runājām par to, ka Dievs izmanto sāpes un problēmas mūsu garīgajai izaugsmei.Mēs runājām par to, ka sāpēs un problēmās ir apslēptas mūsu potenciālās priekšrocības. Sāpes un ciešanas, vairāk par visu citu, piesaista mūsu uzmanību, māca mūs paļauties uz Dievu , pārbauda un attīra mūsu ticību, veido mūsu raksturu, sagatavo mūs mūžībai un dod mums iespēju gūt pieredzi kalpošanai citiem cilvēkiem.Mēs runājām par to, ka, ja nepieņemsim attiecīgus pareizus lēmumus, problēmas pašas par sevi nepadarīs mūs nobriedušus. Priekšrocības ir vien potenciālas un ne automātiskas.
  • Patiesa kristietība – tas nozīmē parādīt Dievu savā miesā

    „ Kad viņi redzēja Pētera un Jāņa drošsirdību un noprata, ka tie ir nemācīti un vienkārši cilvēki, viņi brīnījās; viņi arī uzzināja, ka tie bijuši kopā ar Jēzu,…” (Ap. darbi 4:13).Pirmie Jēzus mācekļi bija drosmīgi Dievam, – viņi parādīja Viņu ar savu dzīvi, drošsirdīgi runāja par Dievu, jo tie pavadīja laiku ar Viņu.
  • Sacīt Dievam: „Man nav laika Tev” var tikai garīgi akls cilvēks!

    Lūk, kāpēc es lūdzu par to, lai Dievs atver acis visiem, kuri lasa šo vēstījumu. Lai Dievam nekad vairs nav jādzird tas, ka mums nav laika Viņam un tam, lai piepildītu Dievišķo mērķi, kuru Dievs mums nolicis.Jā, es saprotu to, ka mēs dzīvojam uz zemes, un mums ir milzum daudz problēmu. Mēs dzīvojam miesā, kura pieprasa savas rūpes. Mēs esam iesaistīti dažādās savstarpējās attiecībās, kuras arī pieprasa savu laiku. Atbildīgi cilvēki nevar atstāt bez uzmanības vai rūpēm savu ģimeni, savus bērnus, pienākumus savā dzīvē. Tomēr, tas viss nevar kļūt par iemeslu tam, ka trūkst ziedošanās Dievam. Tieši pretēji, vajag pieņemt stingru lēmumu ziedot sevi Dievam. Es nesaku, ka tas būs viegli, bet tas ir pats gudrākais lēmums un pats pareizākais savas dzīves un sava laika ieguldījums.
  • Izmaiņas un pārmaiņas mūsu dzīvē atnāk tad, kad mēs kļūstam par Dieva vārda darītājiem

    „Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles. Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī. Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.”(Jēkaba 1:21-25).
  • Kāpēc mums nepieciešama labvēlība? II

    „Tas Kungs noskaņoja ēģiptiešus labvēlīgi, ka tie viņiem deva; un viņi aplaupīja ēģiptiešus.”(2.Mozus 12:36). Kad Dievs bija labvēlīgs Israēla bērniem, viņi vienā dienā paņēma milzīgu daudzumu ēģiptiešu zelta un sudraba. 400 gadus Israēla bērni strādāja Ēģiptē par grašiem, viņus apspieda, par viņiem ņirgājās, viņus izsmēja. Tomēr, vienā mirklī Dieva labvēlība atgrieza viņiem visu to, ko ēģiptieši bija ieturējuši no viņiem. Tā visa rezultātā, viņi acumirklī kļuva bagāti.