Izmaiņas vienmēr dzimst lūgšanās! II
Sveicinu jūs, dārgie lasītāji, mūsu rubrikā „Ikdienas vārds garīgajam stiprinājumam”!
Es pateicos Dievam par katru no jums un lūdzu, lai jūsos neatdziest slāpes pēc Dieva Vārda un Viņa gudrības. Dieva gudrība aizdzen jebkuru tumsu no mūsu dzīves un atnes paaugstināšanu.
Mēs turpinām runāt par to, ka no mums pašiem ir atkarīgas izmaiņas un Dieva brīnumi mūsu dzīvē.
Piemērā ar Annu mēs redzējām, ka paļaujoties uz Dievu, pārvēršot savas asaras lūgšanu kliedzienā uz Dievu, turpinot ticēt Dievam pat tad, kad ārēji nekas nemainījās un cilvēki smējās un pazemoja, – šī sieviete piedzīvoja acīmredzamu brīnumu savā dzīvē.
Bībelē mēs sastopamies ar lielu daudzumu šādu stāstu.
- Jūs atceraties Jēkabu, kurš sacīja Dievam:
“…Es tevi neatlaidīšu, iekāms Tu mani nesvētīsi.”(1.Mozus 32:27).
Jēkabs ar lūgšanām un ar neatlaidību veidoja savas ticības pierādījumu un piedzīvoja acīmredzamu brīnumu no Dieva.
- Tāpat Bībele stāsta par aklo Bartimeju, kurš turpināja saukt pēc palīdzības uz Jēzu tik ilgi, kamēr Viņš apstājās viņa dēļ.
„Un tie nāk uz Jēriku; un, Viņam ar Saviem mācekļiem un daudz ļaudīm no Jērikas izejot, Timeja dēls Bartimejs, kāds akls nabags, sēdēja ceļmalā. Un izdzirdis, ka tas esot Jēzus no Nacaretes, viņš sāka saukt un sacīt: “Jēzu, Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Un daudzi to apsauca, lai paliek klusu. Bet tas jo vairāk brēca: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!”Un Jēzus apstājies sacīja: “Ataiciniet viņu.” Un tie aicināja aklo, tam sacīdami: “Turi drošu prātu, celies, Viņš tevi aicina.” Un, savu apmetni nometis, tas cēlās un nāca pie Jēzus.Un Jēzus griezās pie tā un sacīja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Bet aklais Viņam sacīja: “Rabuni, ka es varētu redzēt.” Un Jēzus tam sacīja: “Ej, tava ticība tev palīdzējusi.” Un tūdaļ tas kļuva redzīgs un pa ceļu Viņam sekoja.”(Marka 10: 46-52).
Bartimejs pats veidoja sava brīnuma atnākšanu – savas redzes atgūšanu.
- Anna runāja ar Dievu, izkratīja Viņa priekšā to, kas bija dziļi viņas sirdī, kas pilna ar žēlabām un bēdām.
„Bet Anna atbildēja un sacīja: “Ak, nē, mans kungs, es esmu nelaimīga sieva! Es neesmu nedz vīnu, nedz reibinošu dzērienu dzērusi, bet es esmu savu dvēseli izkratījusi Tā Kunga priekšā.”(1.Samuēla 1:15).
Anna lūdza tā, it kā būtu piedzērusies, viņa bija tik apmulsusi Dieva klātbūtnē, ka pat aizmirsa par tiem cilvēkiem, kuri skatījās uz viņu.
Ja tu vēlies redzēt un piedzīvot brīnumu no Dieva savā dzīvē, tad tev jāaizmirst par to, patīk vai nē citiem cilvēkiem tas, kā tu lūdz. Šajā periodā tevi jāuztrauc tikai vienam, – patiesajam tavas sirds stāvoklim lūgšanu laikā uz Dievu un milzīgai vēlmei piedzīvot Viņa iejaukšanos. Turpini paļauties un saukt uz Dievu pat tad, kad visi citi jau ir paguruši un pārstājuši ticēt tam, ka tava situācija var mainīties. Dievam patīk uzticami un pastāvīgi cilvēki. Dievam priekš tādiem cilvēkiem vienmēr ir balva.
Rīt mēs pabeigsim sarunu par šo tēmu un ieraudzīsim, kāds tad bija rezultāts Annas lūgšanām un paļāvībai.
Lai Dievs jūs bagātīgi svētī!
Mācītājs Rufus Adžiboije
