Kad esam viesmīlīgi un atvērti tam, lai palīdzētu cilvēkiem un dalītos ar to, kas mums ir, kad darām visu nepieciešamo, lai mūsu viesi justos ērti, un kalpojam viņiem no visas savas sirds, saskaņā ar Dieva teikto, mēs, pat neizprotot to, varam izrādīt viesmīlību eņģeļiem, kuri atnes mums svētīgas dāvanas no Dieva. Atraidot cilvēkus, neapzināti mēs varam atraidīt Dieva eņģeļus.
Dieva Vārds tev šodien: esi viesmīlīgs, un Dievs tevi svētīs!
„Un Tas kungs parādījās viņam pie Mamres ozoliem, kad tas dienas tveicē sēdēja savas telts durvīs. Un viņš pacēla savas acis un skatījās, un raugi, trīs vīri stāvēja viņa priekšā. Tos ieraudzījis, viņš steidzās tiem pretim no telts durvīm, noliecās līdz zemei un sacīja: „Mans Kungs, ja es esmu atradis labvēlību tavās acīs, tad , lūdzams, neej savam kalpam garām. Es likšu atnest drusku ūdens, ko nomazgāt kājas, tad apmeties zem šī koka. Un es dabūšu kumosu maizes, ka jūs varat savas sirdis stiprināt, pēc jūs varat atkal doties ceļā, jo kādā citā nolūkā tad jūs būtu iegriezušies pie sava kalpa?” Un tie teica: „Labi, dari, kā tu esi sacījis.”
Un tie sacīja viņam: „Bet kur ir Sāra, tava sieva?” Viņš atbildēja: „Lūk, teltī.”
Bet tas sacīja: „Es atgriezīšos pie tevis pēc gada šinī laikā, un redzi, tavai sievai Sārai būs dēls.” Bet Sāra stāvēja, klausīdamās pie telts durvīm, kas bija aiz viņiem. ( 1. Mozus, 18: 1-5, 9-10).
Šis jautājums ir ļoti svarīgs, jo atbilde uz to nosaka, cik lielā mērā mēs varēsim piedzīvot Viņa iejaukšanos savā dzīvē. Šis jautājums liek mums saprast, ka mūsu Dieva atziņas līmenis ietekmē mūsu ticības līmeni.
Ja cilvēks tic, ka Dievam nav nekā neiespējama, tad viņa attieksme pret dzīvi, grūtībām būs atbilstoša, un viņa gara noskaņojums, saskaroties ar grūtām un ilgām problēmām, būs pareizs.
Dievs palīdzēja Ābrahāmam noticēt Dievam, Kurš neesošu sauc par esošu.
Tas arī ir ticības apliecinājuma princips. Dievs sauc to, kā vēl nav, it kā tas jau būtu. Kad Dievs nosauca Ābrāmu par Ābrahāmu, viņam tajā laikā vēl nebija mantinieka. Bet, neskatoties uz to, pateicoties jaunajam vārdam, Ābrahāms sāka pats sevi saukt par „tēvu daudzām tautām”. Un katru reizi, kad viņš pats sāka sevi tā saukt vai arī kad viņu sauca kāds cits, skanēja apliecinājums tam, ko Dievs bija ieplānojis – Ābrahāms kļūs par tēvu daudzām tautām. Mēs redzam, ka Ābrahāms „pretī katrai cerībai cerēdams, viņš ir ticējis, ka viņš kļūs par tēvu daudzām tautām…”
Pirmais, ko Dievs izdarīja ar Ābramu, – Viņš izveda viņu no telts jeb no viņa komforta zonas. Kamēr mēs atrodamies komforta zonā, kur mums ir ērti, kur no mums netiek prasīta īpaša piepūle, kur viss notiek pēc ierastā scenārija, tikmēr mēs arī nebūsim spējīgi ieraudzīt to, ko Dievs vēlas mums parādīt. Tāpēc ļoti bieži Dievs mudina mūs iziet no komforta zonas, no sava pierastā, ērtā dzīvesveida un pieliekam pūliņus, lai paplašinātu savas zināšanas par Dieva gribu mūsu dzīvei.
Es priecājos, ka mēs no jauna varam iedziļināties Dieva Vārdā un smelt no tā spēku un gudrību, lai šī diena būtu mums veiksmīga.
Mēs iesākām runāt par Ābrahāma dzīvi. Šodien mēs apskatīsim kādu ticības principu, kurš darbojās Ābrahāma dzīvē.
Dievs parādījās Ābramam. Viņam bija varens redzējums Ābrama dzīvei. Par to mēs varam lasīt 1. Mozus grāmatā (12:1-4):
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” Un Ābrāms izgāja, kā Tas Kungs to viņam bija sacījis, un līdz ar viņu izgāja Lats. Bet Ābrāms, izejot no Hāranas, bija septiņdesmit piecus gadus vecs. “
Tas, no kā esi gatavs šķirties, noteiks to, kas nākotnē ienāks tavā dzīvē.
Vakar mēs lasījām, ka Dievs aicināja Ābrahāmu atstāt savu zemi, sava tēva mājas un savus radiniekus, lai dotos uz to zemi, kuru Dievs viņam parādīs.
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu” (1. Mozus, 12:1).
Šodien es gribētu uzsākt sarunu par Ābrahāma dzīvi. Dievs vēlas mums atklāt kādus ļoti svarīgus principus no Ābrahāma dzīves un viņa attiecībām ar Dievu.
„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes, no savas cilts un no sava tēva nama uz zemi, kuru Es tev rādīšu. Un Es tevi darīšu par lielu tautu, Es tevi svētīšu un darīšu lielu tavu vārdu, un tu būsi par svētību. Es svētīšu tos, kas tevi svētī, un nolādēšu tos, kas tevi nolād, un tevī būs svētītas visas zemes ciltis.” (1. Mozus, 12:1-3).
Es pateicos Dievam par šo dienu un ticu, ka šī diena būs piepildīta ar svētībām no Tā Kunga.
Šodien es gribu turpināt sarunu, kuru iesāku vakar, t.i., par vienotības svarīgumu. Vakar mēs redzējām, ka, komandai darbojoties saliedēti, jebkurš nams tiks uzcelts un jebkurš projekts īstenosies, un ka tāda komanda vienmēr gūs uzvaras.
Bībelē mēs redzam, ka arī Jēzus mācīja par vienotības svarīgumu.
Šajā Rakstu vietā mēs lasām, ka cilvēkiem bija kopīgs mērķis un viena valoda, ka viņi bija stingri apņēmušies panākt iecerēto, tāpēc ir teikts, ka „tas ir tikai sākums viņu rīcībai, un turpmāk nekas, ko tie nodomājuši, vairs nebūs tiem neiespējams”. Dievs teica, ka šīs vienotības dēļ viņiem izdosies viss, ko tie nodomājuši.
Bībelē Dievs ļoti bieži Savai tautai atgādina par vienotību. Vienotība ir ļoti svarīgs faktors, kas ļauj mums kā Dieva tautai jeb draudzei uz zemes īstenot Viņa gribu un savu aicinājumu.
