Kālab mums savā dzīvē ir jākultivē pateicība II

Esiet sveicināti! Paldies jums par to, ka esat atraduši laiku tam, lai izlasītu Dieva vārdu šai dienai. Dieva vārds ir dzīvs un darbīgs! Un mana vēlēšanās ir, lai jūs iemīlētu Dieva vārdu un kļūtu par Dieva vārda darītājiem. Vakar mēs uzsākām sarunu par to, cik svarīgi ir attīstīt sevī pateicīgu sirdi. Un mēs noskaidrojām, ka: 
  1. Būt pateicīgam – tā ir Dieva griba priekš mums.
  2. Pateicība tur atvērtu Dieva svētību kanālu.
  3. Pateicība apskaidro mūsu prātu un atver mūsu sapratni.
Šodien mēs aplūkosim to, kāpēc vēl ir tik svarīgi būt par cilvēku, kura sirds ir pilna pateicības. 
  1. Pateicība pielīdzina mūs Kristum.
„Jo, kurus Viņš sākumā nozīmējis, tos Viņš nolēmis darīt līdzīgus Sava Dēla tēlam, lai Viņš būtu pirmdzimtais daudzu brāļu starpā .”(Romiešiem 8: 29).
 Dievs vēlas, lai mēs taptu līdzīgi Dieva Vienpiedzimušajam Dēlam – Jēzum Kristum. Pateicība – tā ir viena no īpašībām, kas palīdz mums to sasniegt. Vēlāk, mēs aplūkosim to, kā pateicība izpaudās Paša Jēzus dzīvē, un to, kā daudzi notikumi Jēzus dzīvē bija tieši saistīti ar Viņa pateicību. Nepateicība – tas ir defekts cilvēka raksturā. Nepateicība – tā ir visa iespējamā ļaunuma sakne mūsu sabiedrībā. 
„Jo cilvēki būs patmīlīgi, mantas kārīgi, lielīgi, augstprātīgi, zaimotāji, nepaklausīgi vecākiem, nepateicīgi, neganti,….” (2.Timotejam 3:2).
 Pateicība – tā ir daļa no cilvēka rakstura veidošanas procesa. Tālab, ir tik svarīgi iemācīties ne tikai pašam, bet iemācīt arī saviem bērniem teikt „paldies”. Iemācies pateikties sievai, vīram, vecākiem un citiem cilvēkiem. Tā ir īpašība, kura aizsākas mājās. 
  1. Pateicība savieno(sasaista) mūsu sirdis ar Dievu.
„Kad nu tu ēdīsi un būsi paēdis, tad teic To Kungu, savu Dievu, par to labo zemi, ko Viņš tev ir devis. Sargies, ka tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, bet turi Viņa baušļus, Viņa tiesas un Viņa likumus, ko es tev šodien pavēlu. Lai tad, kad tu būsi ēdis un paēdis un sev uzcēlis labus namus, un tur dzīvosi, kad tavi vērši un tavi sīklopi būs savairojušies un tavs sudrabs un tavs zelts sāks pie tevis krāties, un viss, kas tev vien pieder, būs vairojies, lai tad tava sirds nelepojas un tu neaizmirsti To Kungu, savu Dievu, kas tevi izvedis no Ēģiptes zemes, no verdzības nama, kas tevi ir vadījis plašā un briesmīgā tuksnesī, kur bija dzēlīgas čūskas un skorpioni un izkaltušas vietas bez ūdens, kurās mocīja slāpes, kas tad priekš tevis lika izplūst ūdenim no cietās klints, kas ēdināja tevi tuksnesī ar mannu, ko tavi tēvi nebija pazinuši, lai Viņš tevi pazemotu un tevi pārbaudītu, lai tev tavās tālākās dienās darītu labu. Tad nesaki vis savā sirdī: mans spēks un manu roku stiprums ir man šo bagātību devis!” (5.Mozus 8:10-17).
 Nepateicīgas sirds dēļ, daudzi aizmirst Dievu un atkāpjas no ticības. Viņi aizmirst visu to, ko Dievs viņu labā ir darījis, no kādas grēku bedres Viņš tos ir izvedis. Ja tu attīsti sevī pateicības pilnu sirdi, tad tu nekad neatkāpsies no Dieva, – pat visbriesmīgākajās dzīves vētrās. Pateicīga sirds spēcīgi sasaista vai savieno cilvēku ar Dievu. 
  1. Pateicība Dievam ikvienā dzīves situācijā – tā pauž mūsu ticību Debesu Tēva mīlestībai un rūpēm.
„Nezūdaities nemaz, bet jūsu lūgumi lai nāk zināmi Dieva priekšā ar pateicību ikvienā pielūgšanā un lūgšanā.” (Filipiešiem 4:6).
 
„ Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā,..” (Romiešiem 4:20).
 
„Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās. Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.” (Ap.darbi 16:25-26).
 
  1. Pateicīga sirds – tā ir uzvara pār augstprātību un lepnību.
Pateicīga sirds palīdz cilvēkam atzīt Dieva un citu cilvēku līdzdalību savā dzīvē, savos sasniegumos un savā izaugsmē. Tas palīdz cilvēkam saglabāt savu sirdi pazemībā un dara viņam pieejamu Dieva žēlastību. Lai Dievs palīdz jums ieraudzīt pateicības svarīgumu ikviena ticīgā cilvēka dzīvē! Dieva mierā! Mācītājs Rufus Adžiboije

Līdzīgi raksti

  • Gara auglis kopumā parāda Dieva raksturu

    Tas ir kopums tam, ko Dievs caur Sevi pārstāv. Katru reizi, kad Dievs nāk pie mums, Viņš vēlas redzēt Sava Paša atspulgu mūsu raksturā. Viņš vēlas redzēt to, ka Viņa bērni staigā mīlestībā. Dievs vēlas redzēt to, ka Viņa bērni pieaug un pastāvīgi pārvēršas Jēzus Kristus līdzībā. Viss, kas notiek mūsu dzīvē, to Dievs vēlas izmantot mūsu labā.
  • Ziedošanās ir priekšnosacījums nodrošinājumam II

    Piesaukt Dievu, tas nozīmē – stabilas lūgšanu dzīves esamību.Dievs vēlas, lai tev ir pastāvīga un stabila lūgšanu dzīve. Tev ir jābūt vietai, kurā tu pastāvīgi piesauc Dievu.„Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.”(Mateja 6:6).
  • Bībele aicina mūs VIENMĒR LŪGT UN NEPAGURT

    Visa pasaule grimst tumsā un ļaunumā, bet, skatoties uz cilvēkiem, kuri padarījuši lūgšanu par savu prioritāti, jūs saprotat, ka viņi ir it kā no citas planētas, ka viņi itin kā nedzīvo šai tumšajā pasaulē, jo viņi mirdz, spīd. Viņiem ir problēmas, un viņu dzīves neatšķiras no mūsējās, un tai pat laikā, viņi dzīvo savādāk, viņi uz problēmām skatās savādāk, viņi uz nākotni skatās savādāk. Lūgšana tā maina viņu dzīvi un domāšanu, tā nostiprina viņu attiecības ar Dievu, ka viņi nepamana to, ko pamana citi.
  • Dieva mērķis zemei un cilvēka lomu tajā

    Bībelē ir teikts, ka Dievs valda pār visu – gan debesīs gan uz zemes. Kad mēs lasām 1-mo Mozus grāmatu, mēs redzam, ka Dieva radīja cilvēku, un tur pat mēs lasām par mērķi, uzdevumu vai Dieva nodomu, kāds Dievam ir attiecībā uz cilvēku. Dievs radīja cilvēku tālab, lai cilvēks valdītu uz zemes un pārvaldītu to Dieva labad. Tāpēc, sākotnējais Dieva nodoms un sākotnējais Dieva uzdevums cilvēkam ir saistīts ar to, lai cilvēks valdītu uz zemes un pārvaldītu zemi Dieva labad. Par to ir teikts 1-jā Mozus grāmatā 1:26-28:
  • Kā ticīgajiem, mums jāiemācās skatīties uz sevi tā, kā Dievs uz mums skatās!

    Dievs Savā vārdā saka, ka mēs esam, – svešinieki un piedzīvotāji(ceļinieki), tāpēc pieliksim visu savu piepūli, lai mēs redzētu sevi par tādiem. Tad mēs līdzināsimies tiem, kuri meklē debesu tēviju un nevēlas atgriezties turp, no kurienes viņi aizgājuši, tiem, kuri tiecas uz labāko, tas ir – uz debesu tēviju.Dievs nekaunas par tiem cilvēkiem, kuri ir pestīšanas cerības pilni. Viņš ar sajūsmu sauc Sevi par viņu Dievu, un viņiem Viņš ir sagatavojis pilsētu – patvērumu, kurā viņi varēs atrasties drošībā vētras laikā, plūdos vai bada laikā. Dievs viņu dvēselēm ir sagatavojis mūžīgo mieru un acīmredzamu uzvaru.
  • Kā tad Jēzus panāca Dieva klātbūtni Savā dzīvē? II

    „Un notika, ka Viņš kādā vietā lūdza Dievu; kad Viņš bija beidzis lūgt, tad kāds no Viņa mācekļiem sacīja Viņam: “Kungs, māci mums Dievu lūgt, itin kā arī Jānis ir mācījis savus mācekļus.” (Lūkas 11:1).Mācekļi saprata, ka Dieva klātbūtne Jēzus dzīvē ir cieši saistīta ar Viņa spēju lūgt, un viņi nolēma vairs nevērot viņu. Viņi saprata, ka paši ir spējīgi ieiet šai klātbūtnē, tāpēc arī lūdza par to Jēzu.