Mūsu aicinājums – iet!

Dievs teica Gideonam, ka viņš ir stiprs vīrs un viņam jāiet Dieva spēkā. Izdzirdot to, Gideons arī sāka minēt argumentus, kāpēc viņš nevar to izdarīt. Viņš runāja par to, ka viņš ir nabags, mazs un niecīgs, ka viņš nevarēs to izdarīt. Bet Dievam nav vajadzīgs mūsu spēks un  mūsu iespējas, bet gan mūsu lēmums iet un sekot Viņam, un tad Viņš veiks lielus varoņdarbus caur mums. Caur šo vārdu Dievs grib salauzt visus mūsu attaisnojumus un atrunas, kas traucē mums iet uz priekšu. Pateicoties Dieva varai, visas mūsu atrunas kļūst nepamatotas. Ja mēs piekritīsim iet turp, kur Dievs mūs aicina, – atnāks visi nepieciešamie resursi un finanses. Vispirms Dievam jāierauga mana paklausība, un tad – Viņš sāk rīkoties. Redzamo pasauli vada neredzamā garīgā pasaule. Tāpēc nevajag gaidīt, kamēr kaut kas acīm redzami mainīsies fiziskajā pasaulē, bet jāsāk sekot Dievam. Dievs nāk pretī tiem, kuri iet, un Dieva resursi tiek atbrīvoti to dzīvēs, kuri iet, lai piepildītu Dieva gribu. Bet, ja mēs sēžam, mums nebūs pieejamas tās svētības, kuras Dievs mums sagatavojis. Atcerieties, ka Dievs jau ir pabeidzis to, ko Viņš šobrīd grib darīt mūsu dzīvē. Dievs jau visu zina, ar ko mums nāksies saskarties. Vēstulē ebrejiem ir teikts: 
„… (Dieva) darbi kopš pasaules radīšanas bija padarīti.” (Ebrejiem 4:3)
Visi Dieva darbi ir jau pabeigti. Ja mēs sākam iet, tad par visu nepieciešamo nodrošinājumu Dievs jau ir parūpējies. Dieva resursi mūs jau gaida. Mums tikai ir jāsāk iet pareizajā virzienā, paļaujoties uz Dievu visā un līdz galam. Dievs paņems to, kas man ir nepieciešams, un to man dos, ja es piekritīšu iet tur, kur Viņš mani vada, un virzīšu Viņa Valstības darbus. Kad Jēzus gribēja ieiet Jeruzālemē, Viņam bija nepieciešams ēzelis. Jēzus teica mācekļiem, lai viņi iet uz konkrētu vietu un ņem ēzeli (kaut arī ar ēzeļa saimnieku nebija iepriekš to norunājis). Mācekļi gāja, pamatojoties uz to, ko Jēzus viņiem teica, un viņi atveda Viņam ēzeli, sakot saimniekam, ka šis ēzelis ir nepieciešams Kungam. Saimnieks vienkārši atdeva savu ēzeli, tāpēc ka Dievs jau par to bija parūpējies.

Līdzīgi raksti

  • Dieva procesi, kas ved uz Viņa mērķi – 2 daļa

    Mācītājs Rufus turpināja runāt par procesiem, kas ved uz Dieva gribas piepildīšanu. Dievam ir plāns, no kura Viņš neatkāpsies. Cilvēki var pārdomāt vai atkāpties no tā, ko viņi nodomājuši, bet Dievs – nē. Dievs visu ir pārdomājis, visu izlēmis un noteicis Savu plānu uz mūžīgiem laikiem, un tas noteikti uzvarēs un piepildīsies.
  • Garīgais apbruņojums Valstības ietekmei. 3.daļa.

    Atcerieties, ka Valstības ietekmes paplašināšana vienmēr ir saistīta ar garīgu cīņu. Tāpēc, lai piedalītos šinī karā un uzvarētu, mums ir jābruņojas. Mums ir jāatkaro tertorijas un cilvēki priekš Dieva. Un tas mums ir jādara apzināti, ar skaidru izpratni par to, ko mēs darām, un  ka mēs atrodamies karā. Ir svarīgi saprast, ka šis karš jau ir beidzies. Jēzus jau ir uzvarējis ienaidnieku, ar kuru mums ir darīšana. Rodas jautājums, kāpēc tad mums ir jācīnās ar uzvarētu ienaidnieku? Mūsu ienaidnieks ir viltīgs, viņš izmanto cilvēku nevērību, lai ar meliem sasniegtu savu mērķi.
  • Steigsimies uz pilnību

    Šo svētdien mācītājs runāja par to, cik svarīgi ir attīstīties un tiekties uz pilnību Dievā. Mūsu kristīgā dzīve – tas ir ceļš, tas ir ceļojums. Mums jābūt pastāvīgā kustībā (virzībā), un tai pašā laikā svarīgi ir zināt un saprast, kurp mēs ejam. Mēs virzāmies uz konkrētu mērķi – mūžīgo dzīvību.
  • Dārgā dāvana no Dieva

    Svētdienas dievkalpojumā mācītājs Rufus sludināja par tēmu „Dārgā dāvana no Dieva”. Katram cilvēkam patīk saņemt dāvanas. Daudziem no mums pašiem patīk dāvināt dāvanas citiem. Mēs to darām dzimšanas dienā, vārda dienā, kāzu dienā, Ziemassvētkos, Jaunajā gadā un citos īpašos svētkos. Dāvanas var atšķirties pēc to izmēra, nozīmes, cenas un to pielietošanas.
  • Dievkalpojuma pārskats

    Svētdienas dievkalpojumu mācītājs Rufus iesāka ar uzmundrinājuma vārdu par to, ka mūsu lielākā bagātība ir Jēzus Kristus, Kas dzīvo mūsos. Patiesa bagātība ir pārbaudītas attiecības ar Dievu, draudzība un tuvas attiecības ar Viņu. Cilvēks kļūst īpašs, kad Viņam ir dzīvas attiecības ar Dievu un tad vairs nav svarīgi, kā viņu novērtē pārējie. Nav nekā briesmīgāka, kā pazaudēt attiecības ar Dievu.