Ikdienas vārds

Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs acīmredzama labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Bet, tas ir jābauda katram cilvēkam personīgi, nevis tikai jāklausās par to. Tieši caur lūgšanu, mēs varam baudīt Tā Kunga labvēlību. Tas stiprina mūsu savstarpējās attiecības ar Dievu. Tas palīdzēs tev, nekad nešaubīties par to, ka Dievs ir, lai arī, kas nenotiktu tavā dzīvē. Es skaidri zinu, ka mans Dievs ir labs, tāpēc, ka es to esmu baudījis un piedzīvojis personīgi. Es to esmu baudījis caur lūgšanu.

Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad cilvēki tieksies pie tevis, pat nesaprotot, kāpēc viņi to dara. Ja, lūgšana kļūs par tavas dzīves prioritāti, tad tavā dzīvē būs labvēlība no Dieva un cilvēku puses. Kas ir labvēlība? Tā ir vēlēšanās sniegt tev palīdzību. Cilvēki vēlēsies tev palīdzēt. Cilvēki vēlēsies ņemt aktīvu dalību tavā dzīvē, pat bez tā, ka tu viņiem to lūgsi vai sauksi viņus palīgā. Tā ir Dieva labvēlība. Un, nav obligāti, ka tie būs cilvēki, kurus tu pazīsti. Tie var būt cilvēki, kuri tevi, ne reizi nav redzējuši. Dievs – ir brīnišķīgs Dievs! Un, tas ir jāpiedzīvo personīgi.

5. Mācekļu dzīvēs atnāca gudrība Dieva resursu pārvaldīšanai. Viņi kļuva par gudriem Dieva resursu pārvaldītājiem. Mācekļi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam un, lai varētu palīdzēt viens otram, to visu vajag izmantot pareizi. Viss, kas man ir, – tas nav mans, bet Dieva, un tālab es to izmantošu tā, kā to vēlas Dievs. Mācekļi bija Svētā Gara pilni, un viss, ko viņi darīja, notika Svētā Gara vadībā. Viņi saprata, ka viss, kas viņiem ir, pieder Dievam, un ja Dievs viņiem sacīja: „Atnes to!”, viņi to darīja.

Apskatīsim to, kas vēl notika pēc mācekļu lūgšanas.

3.„….drošu sirdi runāja Dieva vārdus”. Mācekļi drosmīgi un ar uzdrīkstēšanos sāka runāt Dieva Vārdu.

Arī līdz tam viņi bija runājuši Dieva Vārdus, bet, pateicoties tam, ka lūgšana bija kļuvusi par viņu dzīves prioritāti, Jēzus mācekļi sāka to darīt ar lielāku drosmi, uzdrīkstēšanos. Tad, kad lūgšana kļūs par mūsu dzīves prioritāti, Dievs piepildīs mūsu sirdi ar uzdrīkstēšanos un drosmi.

1. Vieta, kurā viņi atradās, nodrebēja.

Tas līdzinājās zemestrīcei. Dievs satricināja šo vietu sakarā ar mācekļu lūgšanu. Šī vieta nodrebēja un sakustējās. Dievs var satricināt un izsist no tevis visu, kam jāaiziet: bailes, pārliecības trūkumu, vilšanos utt.

Tad, kad lūdzam, noteikti būs kustība!

Dievs ir labs vienmēr, un Viņš vēl Saviem bērniem tikai labu. Tuvas attiecības ar Dievu atnes mūsu dzīvē svaigumu un spēku. Tieši lūgšana palīdz mums izveidot šīs labās attiecības ar Dievu. Un tāpēc, lūgšanai ir jākļūst par vienu no galvenajām mūsu dzīves prioritātēm. Vakar mēs runājām par to, ka mums jāpārstāj darīt Dieva darbi savā spēkā. Lasot Apustuļu Darbu grāmatu, mēs ieraugām to, kas notika to cilvēku dzīvēs, kuriem lūgšana bija viņu dzīves galvenā prioritāte. Es iesaku jums uzmanīgi izlasīt visu Apustuļu Darbu grāmatu.

Mēs nevaram darīt Dieva darbus bez Dieva. Ļoti bieži mēs mēģinām savā spēkā darīt to, ko Dievs liek mums darīt kopā ar Viņu. Bieži mēs paļaujamies uz sevi, uz to, ko jau zinām. Bieži paļaujamies uz savu pieredzi. Bet tad, kad lūgšana ir mūsu prioritāte, mēs saprotam, ka, paļaujoties uz sevi un darot darbus bez lūšanas, mēs velti tērējam laiku un spēkus. Bez spēcīgas lūgšanu kustības draudzē, draudzes redzējumu nav iespējams realizēt. Tas vienkārši nav iespējams!

Lūgšana ir jāpraktizē ikdienas līmenī. Mēs nespēsim kļūt par meistariem un profesionāļiem tajā, ko nepraktizējam katru dienu. Ja mēs nepraktizējam lūgšanu, mēs nekad nezināsim, kā ir pareizi jālūdz. Vēlreiz vēlos pasvītrot kādu patiesību, par kuru runāju pagājušajā reizē. Dzīvē katram no mums reiz pienāk laiks, kad vairāk par visu mums ir nepieciešama lūgšana. Bet, ja mēs nepraktizējam lūgšanu ikdienas līmenī, tad tieši tādā laikā mēs nespēsim lūgt un saņemt vajadzīgo palīdzību no Dieva. Lai tā nenotiek ar mums.

Lūgšana maina mūs un to, kas ir mums visapkārt, maina mūsu pasauli. Katrs var pārliecināties par to, ka lūgšana – tas ir spēks, tā, ticīgam cilvēkam, ir privilēģija no Paša Dieva.

Ja tu nepraktizē lūgšanu, tad tajā brīdī, kad tev tā izmisīgi būs nepieciešama, tu nezināsi, kā vajag lūgt. Tas ir ļoti svarīgi! Katram no mums reiz izmisīgi ir bijusi nepieciešama vai arī būs nepieciešama lūgšana. Mēs spēsim pieaugt tikai tajā, ko praktizējam un darām pastāvīgi. Ja mēs neesam sadraudzībā ar Dievu, tad noteikti atradīsies kas tāds, kas piepildīs mūsu laiku, un mēs pamanīsim to, ka runājam vienu, bet mūsu dzīvē notiek pavisam kas cits. Mēs sakām: „Es mīlu Tevi, Kungs!”, bet mūsu darbi parāda to, ka mums nav laika Dievam, ka mēs nepiegriežam vērību Dievam, un mēs nedisciplinējam sevi, lai praktizētu tās lietas, kas tuvina mūs Viņam.

Kad mēs lūdzam, Dievs strādā ar mums. Un tā sagatavotība, kuru mēs iegūstam caur lūgšanu, ir krietni svarīgāka un kvalitatīvāka par to, ko mēs varam iegūt vienkārši studējot dažādas metodes un stratēģijas. Visiem, kuri kalpo Dievam, ir jāsaprot, ka, mehāniski nodarbojoties ar kalpošanu, mēs nespēsim sasniegt vajadzīgo rezultātu, jo tajā nebūs dzīvības. Mums var būt pozitīvas emocijas, mēs varam būt apmierināti ar sevi, varam justies labi, bet bez lūgšanas nebūs tā efekta, kuru Dievs gaida un kuru būtu iespējams sasniegt, ja mēs lūgtu. Tāpēc, visiem – svētdienas skolas skolotājiem, slavētājiem, cilvēkiem, kuri nodarbojas ar tehniskajiem jautājumiem u.c. – ir jālūdz!!!