Ikdienas vārds

Ja tu nesaglabāsi modrību ( nebūsi nomodā) un nelūgsi, tad tu vari pat nepamanīt to, kā mūžīgā dzīvība izslīdēs tev no rokām. Vai esi kādreiz mēģinājis noturēt rokās dzīvu upes zivi? Pat ja tev izdevās paņemt to rokās, tev pilnīgi nemanot, šī zivs ļoti ātri izslīdēja tev no rokām. Tieši tāpat, pilnīgi nemanot, arī mūžīgā dzīvība var izslīdēt tev no rokām. Tu vari pat nepamanīt, kurā brīdī tas notiks. Tu vari turpināt savas reliģiozās darbības, apmeklēt draudzi, lūgt, lasīt Bībeli, un tai pat laikā, vairs neatrasties uz mūžīgās dzīvības ceļa. Neviena no šīm lietām negarantē tev to, ka tu noteikti noturēsi mūžīgo dzīvību. Zināt, daudzi neticīgie cilvēki dara šīs lietas, – nāk uz draudzi, lasa Bībeli, lūdz. Visās reliģijās cilvēki lūdz, bet tas nenozīmē, ka visi šie cilvēki iemantos mūžīgo dzīvību.

Rodas jautājums, – kālab tik daudzi cilvēki uzsāk savu ceļu ar Dievu, bet, nonākuši dzīves krustcelēs, tik un tā nogriežas no šī ceļa un atgriežas vietā, no kuras tie izgājuši. Tas man atgādina stāstu par ebreju tautu.

Ebreju tauta ilgstoši atradās Ēģiptes verdzībā. Ilgstoši viņus nomocīja smagos darbos, par kuriem viņiem neko nemaksāja. Israēla tauta sauca uz Dievu, un Dievs viņus atbrīvoja un izveda no Ēģiptes. Viņiem vajadzēja doties uz Apsolīto zemi. Veicot šo ceļu, viņi ik dienas tuvojās Apsolītai zemei. Viņiem vajadzēja daudz ko izciest, viņiem vajadzēja izvairīties vai bēgt no nepareizām lietām, nepareizām attiecībām, viņiem bija jāuzveic kurnēšana, nepateicība.

Satvert mūžīgo dzīvību (turēties pie mūžīgās dzīvības) – tas nozīmē darīt visu nepieciešamo, ar nolūku, lai varētu palikt uz šī šaurā ceļa, kas ved uz mūžīgo dzīvību. Jēzus zināja to, ka daudziem cilvēkiem būs ērtāk iet pa šo plato ceļu, – pa ceļu, kuru ejot, cilvēks jūtas komfortabli, kurā nav nekādu ierobežojumu, kurā var darīt visu, ko vēlies, kurā neviens tevi neapspiež. Taču Bībele saka, ka tas ir grēka ceļš, kuru ejot, cilvēks neatbild par to, ko viņš dara, ceļš bez bremzēm, – šis ceļš ved uz bojā eju. Dievs saka, ka mums nav jāstaigā pa šo ceļu. Mums ir jābēg no grēka, mums ir jāatmet visi tie grēki, kas mūs sasaistījuši , – jo visas šīs lietas mums traucēs virzīties uz mūžīgo dzīvību.

„Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.(1.Timotejam 6:11-12).

Mēs redzējām, ka šīs trīs lietas palīdzēs mums satvert mūžīgo dzīvību.

Un vēl mēs runājām par to, ka mūžīgai dzīvībai ir savs sākums virs zemes, – kad mēs iepazīstam (atzīstam) patieso Dievu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu. Debesīs mums būs pilnīga Dieva atziņa (mēs iepazīsim Dievu visā pilnībā).

„Bet tu, Dieva cilvēks, bēdz no šīm lietām: dzenies pēc taisnības, dievbijības, ticības, mīlestības, pacietības, lēnprātības, cīnies labo ticības cīņu, satver mūžīgo dzīvību, uz ko tu esi aicināts, pats apliecinādams labo liecību daudzu liecinieku priekšā.(1.Timotejam 6:11-12).

Šajā Rakstu vietā Pāvils saka, ka mūsu kristīgā dzīve sastāv no trīs lietām. Saskaņā ar šo Rakstu vietu, mums ir nepieciešams:

bēgt no grēka;

pieaugt vai dzīties pēc taisnības;

cīnīties vai līdzdarboties labajā ticības cīņā.

Aprakstot pēdējo laiku grūto periodu, Jēzus sacīja, ka būs spēcīgi satricinājumi, un debesu stiprumi sakustēsies. Viņš sacīja, ka būs zīmes pie saules, mēness un zvaigznēm, un virs zemes – tautas būs nomāktas un būs neziņa; un jūra trokšņos un celsies. Vieni cilvēki šajā laikā, gaidot postu, bailēs pamirs, ieslīgs skumjās un neizpratnē, bet citiem – galvas būs paceltas, un viņi dzīvos priecājoties un pielūdzot Dievu, gaidīs glābšanu un atbrīvošanu, jo viņiem ir pestīšanas cerība.

Cerība visgrūtākajos mūsu dzīves brīžos palīdz izpausties mūsu pašām labākajām īpašībām. Cerība, līdzīgi spožām zvaigznēm, palīdz mums mirdzēt pēdējo dienu ļaunuma un sabiezējušās tumsas vidū.

Cerība palīdz mums atraidīt bezdievību un pasaules kārības un šinī laikā dzīvot prātīgi, taisni un dievbijīgi.

„Jo ir atspīdējusi žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam šinī laikā, gaidīdami svētlaimību, uz kuru ceram, un lielā Dieva un mūsu Pestītāja Kristus Jēzus godības atspīdēšanu; Viņš Sevi par mums nodevis, lai atpestītu mūs no visas netaisnības un šķīstītu Sev par Savas saimes ļaudīm, dedzīgiem labos darbos.”(Titam 2:11-14).

Vai tu tici, ka, tavā dzīvē, Dievs var un grib parādīt Savu slavu visu to bēdu, nekārtību, ciešanu, sāpju, trūkumu un slimību vidū, kas ieskauj tavu dzīvi? Vai tu gaidi Dieva slavu savā dzīvē? Vai tev ir godības cerība – paļāvība un ilgas pēc Dieva slavas? Ja jā, tad nekas nespēs izsist tevi no līdzsvara, un tavs miers būs, kā upe, šajās pēdējās dienās. Tu varēsi kļūt citiem par cerības, iedvesmojuma un mierinājuma avotu.

Atceries! Lai cik briesmīgi arī nekļūtu šai pasaulē, tu vari gaidīt Dieva slavu savā dzīvē, jo tev ir pestīšanas cerības bruņu cepure, un tu zini, ka Kristus tevī – tā ir godības (slavas) cerība!

Dievs Savā vārdā saka, ka mēs esam, – svešinieki un piedzīvotāji(ceļinieki), tāpēc pieliksim visu savu piepūli, lai mēs redzētu sevi par tādiem. Tad mēs līdzināsimies tiem, kuri meklē debesu tēviju un nevēlas atgriezties turp, no kurienes viņi aizgājuši, tiem, kuri tiecas uz labāko, tas ir – uz debesu tēviju.Dievs nekaunas par tiem cilvēkiem, kuri ir pestīšanas cerības pilni. Viņš ar sajūsmu sauc Sevi par viņu Dievu, un viņiem Viņš ir sagatavojis pilsētu – patvērumu, kurā viņi varēs atrasties drošībā vētras laikā, plūdos vai bada laikā. Dievs viņu dvēselēm ir sagatavojis mūžīgo mieru un acīmredzamu uzvaru.

Cerība palīdz mums būt mierā jau šobrīd, kad mēs domājam par nākotni. Cerība vienmēr fokusē mūs uz nākotni, bet tā labvēlīgi ietekmē mūsu dzīvi jau šobrīd.

Lai mēs varētu efektīvi apbruņoties ar pestīšanas cerību, mums ir jāsaprot, kas mēs esam šajā pasaulē, un kā mums jālieto šis miers.

Pāvils sacīja:

„Un kas šo pasauli lieto, kā tādi, kas to nelieto, jo šīs pasaules kārtība paiet.”

(1.Korintiešiem 7:31).