Kad mēs runājam par izmaiņām, runāts tiek par mūsu sirdi. Tas, ko mums nodara citi, nenāk no mūsu sirds, bet tas tiek vērsts uz to, lai pārbaudītu mūsu sirds stāvokli. Mūsu reakcija uz cilvēku rīcību, uz spiedienu no malas – tieši tas nosaka mūsu sirds stāvokli.
„Pāri visam, kas jāsarga, sargi savu sirdi, jo no turienes rosās dzīvība!”
(Salamana pamācības 4:23).
Kas notiek, kad mēs dibinām attiecības ar cilvēkiem? Šīs attiecības atklāj mūsos tās nepilnības, par kurām mēs paši pat nenojaušam. Katrā no mums vēl ir tik daudz krāmu, no kuriem vajag atbrīvoties, lai mēs varētu atbilst Jēzus Kristus tēlam.
Daudzi cilvēki bieži vien ticībā pasludina to, ka viņi jau ir pilnīgi, jo tie ir jauni radījumi un ir Dieva taisnība Kristū.
Dārgie draugi, ticība – tas ir labi. Un tik pat svarīgi ir ne tikai ticēt savā sirdī, bet arī ar savu muti apliecināt to, kam jūs ticat. Tomēr, ja noniecinām pārmaiņu instrumentus, kurus Dievs domājis vai lēmis tam, lai mainītu mūs, tad mūsu dzīve būs tāla no mūsu ticības apliecinājuma.
Izmaiņas ir nepieciešamas katram cilvēkam, tāpēc, caur savstarpējām attiecībām, kurās mēs esam iesaistīti, mēs palīdzam viens otram mainīties. Tikai Dievs nemainās, bet visiem cilvēkiem, lai kas viņi arī nebūtu, – ir vajadzīgas izmaiņas. Un tieši tāpēc, mēs esam viens otram vajadzīgi un palīdzam viens otram mainīties. Ja mēs to nesapratīsim, ja mēs palaidīsim to garām, tad mums būs grūti dibināt ar kādu savstarpējās attiecības.
Mūsu Dievs ir savstarpējo attiecību Dievs, un Viņš izmanto savstarpējās attiecības kā instrumentu tam, lai mainītu mūs. Jebkuras savstarpējās attiecības ietekmē tos, kuri iesaistīti šajās attiecībās. Dievišķais mērķis jebkurām attiecībām – lai mēs caur šīm attiecībām mainītos, pilnveidotos un pielīdzinātos Jēzus Kristus tēlam.
Mana dzīve sludina pat tad, kad es par to nezinu. Lūk, kāpēc ir tik svarīgi mainīties, lai mūsu dzīve varētu atspoguļot un atbilst tam, ko mēs sludinām ar savu muti. Mums ir jāsludina ar savu dzīvi, un ne tikai vārdiem. Tā ir Dieva griba priekš mums.
Dievs maina mūs ne tikai caur grūtībām un pārbaudījumiem, bet arī caur Savu laipnību un žēlastību.
„Kad es biju jauns cilvēks, manai iztēlei nebija robežu. Tālab, es gribēju izmainīt visu pasauli. Ar laiku es sapratu, ka es nespēšu mainīt pasauli, tālab, es nolēmu pamēģināt izmainīt savu valsti. Kad es atklāju, ka arī valsti es nespēšu izmainīt, tad es koncentrēju savu uzmanību uz savu pilsētu. Taču, es nespēju mainīt arī savu pilsētu. Tālab, esot jau cienījamā vecumā, es mēģināju izmainīt savu ģimeni. Tagad, kad jau esmu vecs vīrs, kurš atrodas uz nāves gultas, es sapratu, ka vienīgais, kuru es varēju mainīt, tas ir – sevi pašu. Pēkšņi es sapratu, ka tad, ja es būtu strādājis pie tā, lai mainītu sevi, iespējams, es reāli spētu ietekmēt savu ģimeni, un tad, es un mana ģimene, iespējams, varētu ietekmēt savu pilsētu. Caur mūsu pilsētas ietekmi, iespējams, mēs mainītu savu valsti, un tad arī visu pasauli.”
1. Dievs maina mūs caur atskatīšanos kādam.
Lai mēs mainītos, Dievs bieži vien noliek mūs zem tāda cilvēka varas, kura priekšā mums ir jāatskaitās. Cilvēks, kurš nevienam neatskaitās, diezin vai ieraudzīs sevī to lepnības, dumpības un egoisma līmeni, kas viņam būtu jāpārvar. Atskaitīšanās kāda priekšā mums ir aizsardzība pret maldiem un pašapmānu.
Viens no līdzekļiem, kuru Dievs izmanto tam, lai mainītu mūs un veidotu mūsu raksturu, ir savstarpējās attiecības ar cilvēkiem. Lai mēs mainītos, mums ir jāiemācās dibināt veselas attiecības pašiem ar sevi, ar cilvēkiem un, protams, ar Dievu. Ja mēs nevēlamies dibināt attiecības ar cilvēkiem vai arī bēgam no grūtībām, kas rodas jebkurās savstarpējās attiecībās, tad mēs nevarēsim mainīties. Acīmredzama pazīme tam, ka cilvēks pieaug Tā Kunga Jēzus Kristus atziņā, – tā ir viņa pareiza attieksme pret Dievu, sevi un cilvēkiem.
Izmainīts cilvēks kalpo cilvēkiem tāpēc, ka mīl tos, un ne tāpēc, ka meklē kādu labumu sev. Man ir tik skumji, kad es satiekos ar cilvēkiem, kuri kalpo, jo viņiem tas ir izdevīgi. Cilvēku, kuram ir tādi motīvi būs grūti mainīt. Jūda Iskariots, kurš nodeva Jēzu, bija tieši tāds cilvēks. Trīs ar pusi gadus Jūda Iskariots atradās līdzās Jēzum, bet tas viņu nekā neizmainīja, jo viņam bija netīri motīvi. Jūda Iskariots bija sudrabu mīlošs un skops cilvēks. Jēzus uzticēja viņam Savas kalpošanas finansiālo pusi, tālab tam bija pieeja naudai un ziedojumiem, kas domāti Jēzus kalpošanai. Sākumā Jūda Iskariots sāka zagt naudu no kases, bet galu galā nodeva arī savu Skolotāju.
„Bet Gara auglis ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība. Pret tādām lietām nav bauslības.”(Galatiešiem 5:22-23).
Lūk, kādas izmaiņas Dievs vēlas veikt mūsos. Dievs nevēlas, lai mēs būtu cilvēki ar „lielu galvu” un, tai pat laikā, ar „mazu sirdi”. Un vēl, Dievs negrib, ka mēs būtu cilvēki vien ar ārēju svētbijību, bet bez svētbijības spēka. Bībele aicina mūs izvairīties no tādiem cilvēkiem.
