Ikdienas vārds

Beidz attaisnot savu aizvainojumu.

Ja mēs attaisnojam savu aizvainojumu, mums ir grūtāk tikt galā ar šo aizvainojumu. Savukārt, ja mēs izsūdzam jebkādu aizvainojuma izpausmi un uzlūkojam to kā grēku Dieva priekšā, tad mēs nostājamies uz piedošanas ceļa. Iespējams, ar mums ir rīkojušies negodīgi, bet tas tik un tā nedod mums tiesības nepiedot. Ja mūsu reakcija uz notiekošo nav tīkama Dievam, – un nepiedošana nekad nevar Dievam patikt, – mums ir jānožēlo šis grēks un jālūdz Viņam piedošana.

Nepiedošana izārda Dievišķo saikni vai savstarpējās attiecības un atnes šķelšanos Kristus Miesā.

Šodien Jēzus Kristus Draudzē ir liels haoss aizvainotu cilvēku dēļ. Daudzi cilvēki nav spējīgi komunicēt un celt savstarpējās attiecības ar citiem cilvēkiem bailēs no atstumtības un aizvainojuma dēļ. Daudzi cilvēki nepiedošanas dēļ uzceļ ap sevi milzīgu sienu. Tādi cilvēki saņem jaunas „atklāsmes”, kuras arvien vairāk un vairāk attālina viņus no citiem cilvēkiem un padara tos pasīvus draudzē.

Nepiedošana dod vietu sātanam mūsu dzīvē un draudzē.

Bībele aicina mūs nedot vietu sātanam. Nepiedošana ir viens no veidiem, kā mēs varam dot vietu sātanam.

„Dusmās neapgrēkojieties: lai saule nenoriet, jums dusmojoties, un nedodiet vietu velnam.”(Efeziešiem 4:26-27).

Mēs varam piedzīvot savas ticības sakāvi un nokļūt cietumā līdz ar garīgajiem tirāniem.

Savukārt piedošana pielīdzina mūs mūsu Kungam un Glābējam Jēzum Kristum, Kurš ir piedevis mums visus mūsu grēkus.

„ Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:2-3).

Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus.
Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.

Apbrīnojami, cik briesmīgs izskatās mans grēks, kad to izdara citi cilvēki.
Mēs projicējam savu grēku uz citiem, un tad dusmojamies uz viņiem. Cilvēks ir akls attiecībā pret saviem grēkiem, viņš tos attaisno, un, tai pat laikā, citus cilvēkus viņš par to pašu nosoda.

Šī līdzība atver mums acis uz to, cik milzīgi ir mūsu grēki salīdzinājumā ar tiem grēkiem, kurus izdara pret mums citi cilvēki.

Ļoti svarīgi ir ieraudzīt, ka piedošana saviem parādniekiem ir nosacījums tam, lai mēs paši turpinātu saņemt piedošanu no Dieva.

Dievs izturas pret mums tā, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem. Dievs mērī mūs ar tādu pat mēru, ar kādu mēs mērījam citus cilvēkus.

Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.

Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa priekšā savos grēkos, jāizsūdz savi grēki un jānožēlo tie.

„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:9).

Ja Dievs mums ir piedevis, tad kā? Tam vajag pievērst uzmanību divu iemeslu dēļ.

Pirmkārt, tas palīdzēs mums ar cieņu pieņemt Dieva piedošanu.

Otrkārt, tas parādīs mums to, kā mums vajag piedot citiem cilvēkiem.