Mēs varam piedzīvot savas ticības sakāvi un nokļūt cietumā līdz ar garīgajiem tirāniem.
Savukārt piedošana pielīdzina mūs mūsu Kungam un Glābējam Jēzum Kristum, Kurš ir piedevis mums visus mūsu grēkus.
„ Teici To Kungu, mana dvēsele, un neaizmirsti, ko Viņš tev labu darījis! Viņš piedod visus tavus grēkus un dziedē visas tavas vainas.” (Psalms 103:2-3).
Nepiedošana sasaista gan mūsu pāridarītāju, gan mūs pašus.
Ja mēs cilvēkam nepiedodam, tad tā rīkojoties, mēs ieslogām viņu „cietumā”, kurā mēs paši esam cietumsargi. Šis cilvēks ir sasaistīts, un mēs esam sasaistīti līdz ar viņu, jo mums pastāvīgi ir jārūpējas par to, lai viņš nepamestu savu „cietumu”. Šis cilvēks ir sasaistīts ar vainas apziņas, nosodījuma, atstumtības garu, bet mēs savukārt esam sasaistīti ar nepiedošanas, aizvainojuma, dusmu, rūgtuma, atstumtības un naida garu. Bet piedošana atnes brīvību gan mums, gan tam, kurš mūs sāpinājis.
Apbrīnojami, cik briesmīgs izskatās mans grēks, kad to izdara citi cilvēki.
Mēs projicējam savu grēku uz citiem, un tad dusmojamies uz viņiem. Cilvēks ir akls attiecībā pret saviem grēkiem, viņš tos attaisno, un, tai pat laikā, citus cilvēkus viņš par to pašu nosoda.
Šī līdzība atver mums acis uz to, cik milzīgi ir mūsu grēki salīdzinājumā ar tiem grēkiem, kurus izdara pret mums citi cilvēki.
Ļoti svarīgi ir ieraudzīt, ka piedošana saviem parādniekiem ir nosacījums tam, lai mēs paši turpinātu saņemt piedošanu no Dieva.
Dievs izturas pret mums tā, kā mēs izturamies pret citiem cilvēkiem. Dievs mērī mūs ar tādu pat mēru, ar kādu mēs mērījam citus cilvēkus.
Pie patiesas grēku nožēlas cilvēks saprot, ka viņš ir grēkojis ne tikai pret Dievu, bet arī pret citiem cilvēkiem. Tālab, patiesa grēku nožēla ietver sevī arī atzīšanos savos grēkos citu cilvēku priekšā, – to, kurus mēs esam aizvainojuši vai kuriem esam nodarījuši sāpes.
Dievs piedod mums mūsu grēkus pamatojoties uz Jēzus Kristus upuri. Tomēr, vispirms mums ir jāatzīstas Viņa priekšā savos grēkos, jāizsūdz savi grēki un jānožēlo tie.
„Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.”(1.Jāņa 1:9).
Ja Dievs mums ir piedevis, tad kā? Tam vajag pievērst uzmanību divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tas palīdzēs mums ar cieņu pieņemt Dieva piedošanu.
Otrkārt, tas parādīs mums to, kā mums vajag piedot citiem cilvēkiem.
Piedošana atbrīvo mūs no vainas apziņas.
„ Tad es atzinos Tev savos grēkos un neapslēpu savas vainas. Es sacīju: “Es izsūdzēšu Tam Kungam savus pārkāpumus!” Un Tu piedevi man manu grēka vainu. ”(Psalms 32:5).
2.Piedošana dod mums spēku iet savu dzīves ceļu (piepildīt savu aicinājumu).
„ Tāpēc tad arī, kur ap mums visapkārt tik liels pulks liecinieku, dosimies ar pacietību mums noliktajā sacīkstē, nolikdami visu smagumu un grēku, kas ap mums tinas, un raudzīsimies uz Jēzu, ticības iesācēju un piepildītāju, kas Viņam sagaidāmā prieka vietā krustu ir pacietis, par kaunu nebēdādams, un ir nosēdies Dieva tronim pa labai rokai.”(Ebrejiem 12:1-2).
Piedošana – tā ir tā, bez kuras dzīve uz šīs zemes pārvērstos par elles mocībām.
Ik pa laikam katrs cilvēks saskaras ar piedošanas jautājumu un tās nepieciešamību.
Mums patīk vārds „piedošana” brīžos, kad mums jāsaņem piedošana. Bet tad, kad no mums tiek prasīts piedot kādam – dot no sevis, – tad mums bieži vien to negribas darīt.
