Author: Mācītājs Rufus Adžiboije

Mums jau ir skaidrs, kādu lomu, Dieva labvēlības atbrīvošanā cilvēka dzīvē, spēlē sēšanas un pļaušanas likums, kā arī pateicība. Noslēgumā, vēlos vērst jūsu uzmanību uz to, ka cilvēka raksturs var vai nu paātrināt, vai kavēt labvēlības darbību cilvēka dzīvē.

Lai staigātu labvēlībā, gan Dieva, gan cilvēku priekšā, nepieciešams kļūt par cilvēku ar Dievišķu raksturu.
Jāzeps, par kuru mēs tik daudz runājām, bija cilvēks ar Dievišķu raksturu. Viņš bija dievbijīgs un Dievu mīlošs cilvēks. Jāzeps bija godīgs un uzticams cilvēks, tāds, kura teiktajam vārdam varēja uzticēties. Tieši tāpēc, Potifars uzticēja viņam visu savu īpašumu un pat nepieļāva domu, ka tas varētu aizbēgt no viņa vai nodot viņu.

Nepateicība aptur labvēlības plūsmu cilvēka dzīvē. Nevar pagurt svētīt pateicīgu cilvēku.
Dāvids bija cilvēks, kurš piederēja pie tādu cilvēku kategorijas, kuri ir pateicīgi. Viņš pateicās Dievam par visu un aicināja citus cilvēkus pateikties Dievam līdz ar viņu.

„Slavējiet līdz ar mani Tā Kunga godu, kopā teiksim Viņa augsto Vārdu!”
(Psalms 34:4).

Vai labvēlība Mordohaja dzīvē bija nejaušība? Akvai, nē! Cilvēka dzīvē labvēlība tiek atbrīvota un darbojas likumsakarīgi. Viens no likumiem, kuram ir pakļauta labvēlība, – tas ir sēšanas un pļaušanas likums.
Ja tu pastāvīgi sēsi labvēlību un žēlastību citu cilvēku dzīvē, tad tu vari būt pārliecināts, ka šī labvēlība atnāks arī tavā dzīvē, brīdī, kad tā tev būs visvairāk nepieciešama.

„Būdams pārliecināts, ka tas, kas jūsu sirdīs labo darbu iesācis, to pabeigs līdz Kristus Jēzus dienai.”(Filipiešiem 1:6).

Kāpēc Pāvels bija pārliecināts, ka Kungs pabeigs labo darbu, kuru Viņš iesācis ticīgo cilvēku dzīvēs? Rūpīgi aplūkojot kontekstā, jūs ieraudzīsiet, ka Pāvela pārliecība balstījās uz šo cilvēku attieksmi pret Dieva darbiem.
Savas Vēstules iesākumā Pāvels runā par to, ka jau no paša sākuma, kopš šie cilvēki sāka staigāt ar Dievu, viņi ņēma līdzdalību evaņģēlijā.

Lieta tajā, ka labvēlība jāsēj ne tikai attiecība uz citiem cilvēkiem, bet arī attiecībā uz Dievu un Viņa darbiem virs zemes. Valstības svētību līmenis, kurš darbosies tavā dzīvē, būs atkarīgs no tā, kāda būs tava attieksme pret Valstības lietām.

„Kaut Tu celtos un apžēlotos par Ciānu, jo ir jau laiks tai žēlastību parādīt: noteiktā žēlastības stunda tai ir situsi, jo Tavi kalpi mīl tās akmeņus un nožēlo, ka tā guļ pīšļos, un vēlētos, lai taču tautas bītos Tā Kunga Vārda un visi ķēniņi virs zemes Tavu godību,”(Psalms 102 :14-16).

Sēšanas un pļaušanas likums kontrolē labvēlības darbību. Labvēlību ir nepieciešams aplūkot kā sēklu, kura jāiesēj.
Jēzus saka, ka : „Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.”(Mateja 5:7).

Citiem vārdiem runājot, Jēzus saka : „Svētīgi tie, kuri sējuši labvēlību vai žēlastību, jo tie pļaus labvēlību vai žēlastību.”

Visā visumā, labvēlības līmenis, kurš darbojas tavā dzīvē, ir atkarīgs no tā labvēlības līmeņa, kādu tu sēj citu cilvēku dzīvē. Tas nozīmē, ka es nevaru gaidīt labvēlības ražu savā dzīvē līdz brīdim, kamēr es nebūšu iesējis labvēlību citu cilvēku dzīvē.

Labvēlība cilvēka dzīvē – tā nav vienkārši nejaušība, tā atnāk caur sapratni par Dieva ceļiem. Pastāv noteikti dievišķie noslēpumi, kurus ir nepieciešams izprast un tie jāpielieto, lai varētu atbrīvot Dieva labvēlības spēku savā dzīvē.

“Taisnais ienīst melus un krāpšanu, bet bezdievis apkauno savu tuvāku un liek apsmieklā pats sevi.”(Salamana pam. 13:5).

„Taču stiprais Dieva pamats pastāv ar šādu zīmogu: Tas Kungs pazīst savējos, un: lai atturas no netaisnības ikviens, kas daudzina Tā Kunga Vārdu.”(2.Timot. 2:19).

Praktiskā taisnība – tas ir pamatīgs, nopietns pamats lai baudītu Dieva labvēlību. Ja tev patīk grēks, ja grēks ir tavs dzīvesveids, tu šķir, atdali sevi no labvēlības un visa tā, ko labvēlība atnes cilvēka dzīvē.

Ticībā uz Kristu mēs iemantojām Viņa taisnību un Viņa dabu. Mēs nekļūstam pilnīgi savā uzvedībā uzreiz pēc grēku nožēlas, bet mūsu garā mums ir Visuvarenā Dieva pilnīgā daba. Atkarībā no tā, kādā mērā mēs pakļaujam sevi šai dabai, – Viņa dzīve, Viņa jūtas, Viņa domas sāk arvien vairāk un vairāk izpausties mūsos. Tieši mūsu ikdienas pakļaušanos Dievišķajai dabai, kas ir mūsos – es saucu par praktisko taisnību, kas kvalificē mūs Dieva labvēlībai.

„Jo Tu, Kungs, svētī TAISNO un pušķo viņu(TAISNO) ar žēlastību kā ar bruņām.”(Psalms 5:13).
Tātad, var teikt, ka tieši taisnība kvalificē cilvēku svētībām un Dieva labvēlībai.
Tātad, pamats labvēlībai ir taisnība.