Pirmais, kas mums jāierauga, lai spētu analizēt savu dienu, ir tas, ka Dievam bija plāns tam, ko Viņš vēlējās iegūt. Viņam bija plāns, sapņi vai iztēle par to pasauli, kuru Viņš vēlējās radīt. Mēs nespēsim efektīvi analizēt savu dienu, savu laiku, savu dzīvi bez precīza plāna. Tālab, pirmais, ar ko jāsāk savas dzīves analīze, ir jautājums par plāniem savai dzīvei. Uzdodiet sev šādu jautājumu : „Vai man ir plāns savai dzīvei?”
Ja mēs ar jums neapstāsimies, kā to darīja Dievs, lai analizētu to, ko mēs darām vai uz kurieni virzāmies savā dzīvē, mēs varam nokļūt ne tur, kur vēlējāmies, iegūt ne to, ko gaidījām. Tādēļ, ka šai dzīvē ir tik ļoti viegli novirzīties sāņus, ir tik viegli iestigt dažnedažādās izklaidēs un bezvērtīgās nodarbēs, mums nepieciešams pastāvīgi apstāties, lai pārdomātu un izanalizētu to, kas notiek mūsu dzīvē, vai tas ir labi, vai kaut kas ir jāmaina, vai ejam pareizajā virzienā.
Dievs paļaujas uz manu un tavu līdzdalību, tieši tāpat, kā Viņš paļāvās uz Mozus līdzdalību uzvarā pār faraonu. Mozus bija uzticams Dieva namā, tālab, neskatoties uz visu faraona varenību un spēku un uz to, ka tam bija milzīga armija, tik un tā, faraons nespēja apturēt Dieva tautas glābšanas un atbrīvošanas procesu.
Jēzus Kristus bija uzticīgs Savai misijai, un, tieši tāpēc, visām pasaules tautām šodien ir kļuvusi iespējama grēku izpirkšana, glābšana un atbrīvošana caur Jēzu Kristu.
„…..jo Viņš ir kungu Kungs un ķēniņu Ķēniņš, un Viņa aicinātie, izredzētie un uzticīgie, kas ir līdz ar Viņu.”(Atklāsmes gr.17:14).
Lai pievienotos uzvarētāju armijai Jēzū Kristū, ir nepieciešams sevi kvalificēt trīs virzienos – aicinājumā, izredzētībā, uzticībā. Sīkāk par to mēs runāsim rītdien, bet šodien, vēlos lai ieraugāt to, ka karš ir neizbēgams, bet šajā karā Dievs paļaujas uz Saviem aicinātajiem, izredzētajiem un uzticamajiem, kas ir līdz ar Viņu.
Jēzus atnesa uz šo zemi Debesu Valstību, un viņš vēlas, lai mēs ar jums iesaistītos Viņa Valstības paplašināšanas procesā uz šīs zemes. Dievs vēlas, lai Viņa Valstība iekarotu visu zemi. Un ir bezjēdzīgi spriedelēt par to, notiks tas vai nē – šis jautājums jau ir atrisināts, tas noteikti notiks. Jautājums ir šāds – vai Dieva Valstības paplašināšana notiks ar tavu līdzdalību vai nē.
Esmu pārliecināts, ka katrs ticīgais, kurš patiesi mīl Dievu, vēlas būt par šī procesa sastāvdaļu, vēlas Debesu valstību ne tikai sevī, bet vēlas To izplatīt sev visapkārt.
Bez noteiktas piepūles, nav iespējams nostiprināt Dieva Valstību mūsu sirdī, mūsu dzīvē, mūsu ģimenē un visās mūsu ietekmes sfērās. Lai paplašinātu Dieva Valstību ir jākaro un jācīnās. Tālab, ja esam pieņēmuši lēmumu būt par tiem, kuri paplašina Viņa Valstību virs zemes, mēs nedrīkstam būt pasīvi vērotāji. Tikai aktīvi cilvēki, kuri ieņēmuši uzvarētāju pozīciju Kristū, ir spējīgi nostiprināt šo Valstību savā dzīvē un sev visapkārt.
Dieva Valstība – ļoti svarīgs jēdziens, kurš bieži tiek pieminēts Bībelē. Lasot Jauno Derību, mēs redzam, ka vēstījums par Dieva Valstību bija centrālais vēstījums un Jēzus Kristus misija.
Savā pirmajā svētrunā Jēzus Kristus aicināja uz grēku nožēlu un ticību Evaņģēlijam, jo Debesu Valstība ir tuvu klāt pienākusi.
Debesu Valstība – Dieva gribas piepildījums virs zemes, līdzīgi tam ,kā viņa griba jau ir piepildījusies debesīs. Debesu Valstība – vieta, kuru pārvalda Dievs, kurā dominē Dievs un Viņa likumi.
Mēs runājām par to, ka Dievs izmanto sāpes un problēmas mūsu garīgajai izaugsmei.
Mēs runājām par to, ka sāpēs un problēmās ir apslēptas mūsu potenciālās priekšrocības. Sāpes un ciešanas, vairāk par visu citu, piesaista mūsu uzmanību, māca mūs paļauties uz Dievu , pārbauda un attīra mūsu ticību, veido mūsu raksturu, sagatavo mūs mūžībai un dod mums iespēju gūt pieredzi kalpošanai citiem cilvēkiem.
Mēs runājām par to, ka, ja nepieņemsim attiecīgus pareizus lēmumus, problēmas pašas par sevi nepadarīs mūs nobriedušus. Priekšrocības ir vien potenciālas un ne automātiskas.
Jo cerībā mēs esam pestīti. Bet tas, kas jau redzams, nav vairs cerība. Jo, ja kāds jau ko redz, vai tam uz to vēl jācer? Bet, ja ceram uz to, ko neredzam, tad to ar pacietību sagaidām.
Šī rakstu vieta atgādina mums par to, ka esam pestīti cerībā. Ejot caur sāpēm, tu nedrīksti zaudēt cerību.
Lai iegūtu potenciālās priekšrocības, kas apslēptas sāpēs un problēmās, mums jāiemācās ieraudzīt ciešanu garīgo būtību un dabu.
Pirmkārt, salīdzinājumā ar mūžīgajām mokām, kuras sagaida katru, kurš iziet uz kompromisu šai dzīvē personīgā labuma dēļ, mūsu šīsdienas sāpes ir īslaicīgas.
Otrkārt, mūsu šīsdienas sāpes ir nenozīmīgas salīdzinājumā ar to Dieva godību, kura sagaida katru, kurš cienīgi izturēs šīs sāpes.
Ejot caur pagaidu ciešanām, mēs iegūstam mūžīgo godību un prieku. Pagaidu ciešanas vairo mūžīgo godību.
