Jaunumi

Mīlestība nogalina iekāri, tāpēc tur, kur ir mīlestība, tur rētas dziedinās un viss uzplaukst. Mīlestība – tā ir Dieva daba, un, kad mēs kļūstam par Viņa dievišķās dabas līdzdalībniekiem, mēs attālināmies no pasaulē valdošā pagrimuma.

„Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku.Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas, jums, kas esat izbēguši no tā posta, kas kārību dēļ ir pasaulē.” (2Pētera.1: 3-4)

Kārība – tā ir nedabiska apetīte uz kaut ko. Piemēram, ja netiek kontrolēts seksuāls uzbudinājums, tas var novest līdz izvarošanai, netiklībai, laulības pārkāpšanai un dažāda veida seksuāliem izkropļojumiem. Savukārt, tas viss, bieži ir avots dažādām saslimšanām, tajā skaitā arī neārstējamām slimībām. Tālāk seko – spēcīga vainas sajūta, depresija, pašnāvība, ģimenes iziršana, bērnu ciešanas, vardarbība, naids un citas līdzīgas parādības, tās visas lietas ir seksuālās kārības auglis un rezultāts. Cita veida kārība šajā kategorijā ir neveselīga apetīte uz ēdienu, alkohola lietošanu, naudu. Tas viss mūsu sabiedrībā atnes nepanesamas sāpēs un ciešanas caur alkoholismu, narkomāniju, azartspēlēm, zādzībām, nodevību, slepkavībām un citām lietām.

„Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, – jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina. Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama. Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi. Nemaldaities, mani mīļie brāļi! Katrs labs devums un katra pilnīga dāvana nāk no augšienes, no gaismas Tēva, pie kura nav ne pārmaiņas, ne pārgrozības ēnas.” (Jēkaba 1:13-17).

Daudzi cilvēki jautā: „Ja, Dievs ir tik labs, kāpēc tad Viņš pieļauj tik daudz asaras, traģēdijas un bēdas šajā pasaulē? Ja, tas nav Dieva roku darbs, tad no kurienes rodas viss šis ļaunums? No kurienes rodas traģēdijas? Kur ir traģēdiju iesākums?

Godīgi un ārēji nevainīgi cilvēki, kuri cieš, grib zināt, kāpēc un par ko, viņi cieš? Ticīgie, kuri ziedojušies un patiesi ar visu savu sirdi paļaujas uz Dievu, bet pie tā visa cieš un mokās, arī grib zināt, kāpēc tas viss notiek viņu dzīvēs.

Pasaule, kurā mēs dzīvojam ir pilna ar traģēdijām, tāpēc, vārds „traģēdija” ir labi zināms katram no mums, – nav svarīgi, vai tu esi ticīgais, vai pagāns. Tomēr, kad pētām Bībeli, mēs saprotam, ka sākotnējais Dieva nodoms uz cilvēku bija pavisam citāds. Bībele apgalvo, ka Dievs svētīja cilvēku.

„Un Dievs tos svētīja un sacīja uz tiem: “Augļojieties un vairojieties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to, un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā, un katru dzīvu radījumu, kas rāpo pa zemi.” (1Mozus 1:28).

Ja mēs regulāri pavadīsim laiku ar Dievu, tad mēs ieraudzīsim sevi kā izredzētos, svētos un Dieva mīļotos. Mēs katrs esam izredzētais, bet, daži no mums to redz un tic tam, savukārt dažiem – tas joprojām nav atklājies. Ja tu skatīsies uz sevi kā uz Dieva izredzēto, tad tev būs viegli ietērpties un atspoguļot savā dzīvē „ līdzjūtību, laipnību, pazemību, lēnību, pacietību….”

Bez tam, tu ieraudzīsi, kā šīs īpašības sāks ietekmēt tavu iekšējo stāvokli un tavas attiecības ar Dievu un cilvēkiem.

Pēc grēku nožēlas tev ir dāvāta augšāmcelšanās dzīvība, bet, dzīvība pārpilnībā – tā vēl ir apslēpta Dievā. Šeit, uz zemes, tev ir nepieciešama šī dzīvība pārpilnībā. Tomēr, lai šeit uz zemes mums būtu šī dzīvība pārpilnībā, mums ir jāiemācās konvertēt uz zemi to, kas mums pieder debesīs. Mūsu dzīvei uz zemes ir jābūt bagātai ar uzvarām katrā mūsu dzīves sfērā.

Sadraudzība ar Dievu – tas ir tieši tas laiks, kad mēs konvertējam augšāmcelšanās dzīvību uz dzīvību pārpilnībā.

„Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē vispirms un vairāk par visu meklēt Dievu, nevis citas ikdienišķās lietas. „Nonāvēt savu miesu” – tas nozīmē ļaut augšāmcelšanās dzīvībai, kas mājo mūsos, laist savas saknes. Ja mēs barojam savu veco grēcīgo dabu, tādejādi mēs stiprinām to, un, kā rezultāts tam var būt tas, ka šī vecā grēcīgā daba aprīs augšāmcelšanās dzīvību, kas ir mūsos. Taču, ja mēs domājam par to, kas augšā un meklējam to, kas augšā, tad mēs spēsim gūt uzvaru pār grēku un veco dabu.

Kad cilvēks dzird, ka viņam vajag nogalināt savu miesu, tad bieži vien viņš sev saka: „Es to nevaru izdarīt!” Tā ir tava vecā iekšējā cilvēka balss. Bet, es gribu dalīties ar tevi prieka vēstī: Bībele saka, ka tad, kad parādīsies Kristus, tu līdz ar Viņu parādīsies godībā, un šī jaunā dzīvība kļūs par dzīvību ar pārpilnību. Ja mēs būsim sadraudzībā ar Dievu, meklēsim to, kas augšā un pārdomāsim par Viņu, tad Kristus noteikti atklāsies(būs redzams) mūsu dzīvē.

Vai tad tu esi spējīgs izdarīt to, ko var izdarīt tikai Svētais Gars? Nē! Taču, ja mēs pastāvīgi, ar atsegtām sejām lūkosimies uz Tā Kunga godību, tadSvētais Gars varēs pārvērst mūs Viņa līdzībā no godības uz godību.

Esmu pamanījis, ka problēma nav tajā, ka mēs nenākam pie Dieva, bet tajā, ka mēs neesam pastāvīgi savā sadraudzībā ar Viņu. Iespējams, tev mēdz būt laiks, kad tevi apmeklē iedvesma, un tev gribas tuvoties un būt sadraudzībā ar Dievu. Taču, šī vienreizējā vai arī ļoti retā cēlā rīcība, būtībā, neko nemaina. Mums visiem ir vajadzīga pastāvība! Svētais Gars, tavas sadraudzības laikā ar Dievu, strādās pie tevis, pie tavas sirds, pie tava rakstura, pie tavām attiecībām, pie tavas domāšanas, un, galu galā, tu izmainīsies un pārveidosies.

Dievs vēlas, lai mēs atklājam sevi Viņā. Nav iespējams izzināt savu potenciālu, uzzināt, kādu Dievs tevi ir radījis, bez Paša Dieva. Tālab, šodienas saruna būs par sadraudzību ar Dievu.

Bez sadraudzības ar Dievu, tu nekad nespēsi izzināt vai noteikt, kas tu patiesībā esi.

„Ja nu jūs ar Kristu esat augšāmcēlušies, tad tiecieties pēc tā, kas augšā, kur ir Kristus, kas paaugstināts pie Dieva labās rokas. Savas domas vērsiet uz augšu, ne uz zemes lietām. Jo jūs esat miruši, un jūsu dzīve līdz ar Kristu apslēpta Dievā.”

(Kolosiešiem 3:1-3).